Par Kalpaka bataljona gaitām 1918./19. g.

Ieraudzīju laacz apsveikumu Latvijai un atcerējos, ka man taču ir 1938. gadā izdotā grāmata “Latvju varoņu gaitas”, kurā apkopoti vairāku autoru stāsti par brīvības cīņām. Un tad nu šeit Jūsu uzmanībai viens no šiem stāstiem, kas rāda ar kādām problēmām Latvijas valstij (un sākotnēji Oskara Kalpaka, vēlāk Jāņa Baloža komandētajam bataljonam) sākumā bija jācīnās, rāda to, ka tolaik cilvēki neņaudēja par desmit dažādiem sociālajiem pabalstiem un to kāpēc valdība neiztīra viņu durvju priekšu, bet bija gatavi iet pretī lielam nezināmajam un sekot sākotnēji diezgan utopiskai idejai. Protams, grāmata ir izdota attiecīgā vēstures laikmetā un tas ir atstājis nenoliedzamu zīmogu uz tās saturu, bet tā laika noskaņa ir pilnībā jūtama.

Par Kalpaka bataljona gaitām 1918./19. g

Pulkvedis Apsīts

Kā sapnis liekas 1918. gada pēdējās dienas un 1919. gada sākums. It kā negribas vairs pašam ticēt, ka viss notikušais īstenībā pārdzīvots. Tagad liekas tas viss neiespējami, liekas, ka pat cilvēki kļuvuši gļēvāki, nevarīgāki. Un liels jautājums, cik būs tādu, kas spētu to pašu vēlreiz pārdzīvot. Kaut tikai, lai atceras kā pirmās Rīgā saformētās vienības tika barotas, tad droši var teikt, ka grūti būs atrast tādus cilvēkus, kas būtu tik pieticīgi kā 1918. g. beigas un 1919. g. sākumā kalpakieši.

Cik nabadzīga bija tikko proklamētā valsts, liecina fakts, ka tā pat nespēja dot saviem karavīriem, dažām rotām, uzturu. Pirmām vienībām uzturu izdeva Rīgas pilsētas valde savās lauku virtuvēs. Rīgā toreiz bija liels pārtikas vielu trūkums. Ļaužu virtuvēs, kādas toreiz Rīgā bija vairākas, viss uzturs sastāvēja no sautētiem burkāniem, kāļiem, lopbarības bietēm. Pat kartupeļus deva tikai dažas reizes nedēļā. Citu taukvielu, izņemot margarīnu, nedabūja. Katru nedēļu ceturtdienās pusdienās izdeva gaļas zupu un ļoti mazu zirgu gaļas gabaliņu — ap 80—100 gr. Tomēr kalpakieši bija ar to apmierināti, jo apzinājās, ka valsts nekā vairāk nevar dot.

Tālāk dažas ainas par Rīgas atstāšanu.

1918. g. 31. decembra vakarā nāca zināms, ka Apsardzības ministrs nolēmis Rīgu vēl kādu laiku noturēt un sakarā ar to bija nodoms Virsnieku rezerves un Cēsu rotu izsūtīt uz pozīcijām pie Juglas. Šis lēmums tika paziņots arī Virsnieku rezerves rotai. Šīs rotas karavīriem tad tika izsniegtas franču parauga bruņu cepures un aitādas puskažociņi. Gandrīz visi rotas karavīri bija trūcīgi ģērbušies, retam kādam bija silts ziemas apģērbs, kāpēc šādas lietas bija ļoti nepieciešamas.

Kad nu sāka izdot bruņu cepures un puskažociņus, izrādījās, ka rota atrodas tikai apmēram puse no visiem karavīriem, kuriem arī tad izdeva minētos priekšmetus. Pārējie rotas karavīri izklīda un rota vairs neieradās, un vairāki no tiem vēlāk kalpoja lieliniekiem.

Lai nu kā, bet tagad atlikušie rotas karavīri visi bija tērpti vienādās bruņu cepurēs un puskažociņos, ar ko izskatījās kā īsti karavīri un nebija arī vairs tā jābaidās no sala. Šādā tērpā tad nu staigāja patruļas Rīgas ielās.

Šis bija pirmais karavīru ietērps, kuru varēja izsniegt valsts. Pēc nemierīgi pavadītas nakts, taisni Jaungada dienā, pēdējā cerība — Rīgu noturēt — zūd. Anglijas pilnvarotais paziņoja Pagaidu valdībai, ka Anglijas flote Rīgas aizstāvēšnā nevar piedalīties. Tā kā Latvijas karaspēks: mūsu trīs rotas un dažas vācu zemessargu vienības nebija vienas spējīgas Rīgu noturēt, tad arī neviena no šīm rotām netika izsūtīta uz Juglas pozīcijām. Vēl mazāk varēja cerēt uz valsts vācu karaspēku.

Tā Rīgas liktenis jau bija izšķirts 1919. g. 1. janvārī.

Ko šinīs dienās Rīga pārdzīvoja — grūti aprakstīt. Sākās īsta panika. Pilsētas nomalēs šaudīšana arvienu pieņēmās. Lai tomēr kaut cik uzturētu kārtību, arī 1. un 2. janvāri pa ielām staigāja karavīru patruļas.

Visi, kas vien spēja, gan vilcienos, gan automobiļos un pajūgos ar mantu saiņiem devās uz Jelgavas pusi. Vācu kareivji kravāja savas mantas un ko negribēja aizvest, par lētu naudu pārdeva vietējiem lieliniekiem, kuri šim nolūkam bija bagatigi apgādati ar naudu. Vācieši izpārdeva daudz ieroču un citu kara mantu tieši no noliktavām. Iepriekšējās dienās šos pašus ieročus un mantas vāci liedzās izdot mūsu saformētām rotām. Visas vācu iestādes Rīgu jau bija atstājušas, arī mūsu valsts pārvaldes orgāni pārbrauca uz Jelgavu.

Baiga un nemiera pilna bija nakts no 2. uz 3. janvāri. Visās pilsētas malās stipra apšaudīšanās, ugunsgrēku atspīdumi. Angļu kuģu prožektoru gaismas kūļi staigā pa Rīgas namu jumtiem un tausta lieliniekus pie Juglas. Šajā naktī Rīga bija pilnīgi neaizsargāta, jo vāci jau 2. janvāra vakarā atstāja Rigu. Ap Kalpaka bataljona rotu novietojumu ložņāja dažādi šaubīgi vīri raksturīgos lielinieku komisāru tērpos — ādas svārkos un naģenēs, kuri nekautrīgi mēģināja aģitēt, lai Kalpaka bataljona karavīri izklīst, bet veltas bija viņu pūles. Kalpaka bataljonā šaubīgu bija maz.

Cēsu un Studentu rota nakti pārgāja uz Latviešu biedrības namu, Virsnieku rezerves rota palika Annas ielā Nr. 2.

Jau naktī tika saņemta pavēle par Rīgas atstāšanu 3. janvāra ritā. Negribējās vēl ticēt, ka tiešām Rīga jāatstāj, tā vien likās, ka tas kāds pārpratums. Bet Jo vairāk tuvojās rīts, jo skaidrāks kļuva, ka nav citas izejas. Sāpīgi sažņaudzās sirds iedomājoties, ka vecā sirmā Rīga jāatstāj sarkano briesmoņu rokās. Vai tas nav pēdējais liktenīgais sitiens jaunajai Latvijai? Un vai tiešām Rigā vairs neatgriezties kā valsts galvas pilsētā? Vai tiešām visi likteņa lēmumi par latvju tautas iznīcību un bojā eju?

Bet tad rodas spīts: ja arī visi pret mums, tad tomēr iesim cīnīsimies, kritīsim, jeb uzvarēsim. Vēlākās paaudzes nevarēs mums pārmest mazdūšību, vēstures lielo notikumu neizpratni. Un kad atskan komanda, stājamies ierindā. Rotas priekšā nostājas rotas komandieris — nopietns, bet mierīgs. Viņš teic dažus vienkāršus, sirsnīgus vārdus, kuri katru pārliecina un rāda ceļu kurp iet. Viņš savu īso uzrunu beidz vārdiem: ,,Mūs visus sagaida daudz ciešanu un grūtību, bet būsim īsti vīri un patiesi latvieši, Dievs būs ar mums. Uz priekšu!” Pazib šautenes novietojoties plecos un nodimd rakstā soļi. Rota pa tumšajām Rīgas ielām dodas uz Daugavas tiltiem. Pēc šiem vadoņa vārdiem zūd šaubas un katrs no mums jūt, ka vīrs, kas ved mūs, ir īsts vadonis, īsts latvis, viņš mūs izvedīs cauri visām ciešanām līdz gaišai lielai uzvarai. Neskatoties uz agro rītu, rotai seko gar ielas malām daudz šaubīgu vīru, arī ziņkārīgo bars. Tuvojoties tiltiem, bars pieaug lielāks un dzirdamas uz mums domātās piezīmes — lamas un lāsti. Vienam otram roka tver pēc šautenes, bet mūsu vadonis jau to paredzēdams, mierīgi, bet stingri, paskatās uz nepacietīgo jaunekli un pati no sevis šautene atkal novietojas savā vietā. Tilti pār māmuļu-Daugavu, Daugavas ūdeņi baigi un draudoši, drūmi šalc, it kā vēstīdami, kādas gaitas mūs sagaida, it kā izdvesdami nopūtas par Rīgas likteni. Mūsu rota pirmā. Citas vēl nav pienākušas. Apstājamies. ,,Var sasmēķēt, tikai neizklīst,” atskan mierīga, bet stingra pavēle. Virsnieku rezerves rota tilta galā apstājas, lai nogaidītu pārējo Kalpaka bataljona rotu pienākšanu. Dažu desmit soļu attālumā ap rotu apstājas prāvs pūlis. Pūlis redzami naidīgi noskaņots un var redzēt, ka to apstrādā veikli aģitātori ādas svārkos. Sāk jau uz karavīriem birt dažādi lamu vārdi. Drīz pūli papildina mutīgās tirgus sievas un arvienu biežāki un treknāki lamu vārdi birst uz vāji apģērbto un apbruņoto rotu. Nācās dzirdēt tik niknas lamas un lāstus, kas dažam labam no mums lika nodrebēt. Tikām saukti gan par tautas nodevējiem, baronu kalpiem, un rupjiem vēl nedzirdētiem lamu vārdiem, kādus nevar atkārtot. Pūlis neskopojas arī lāstiem: daži mūs novēlēja putniem barībai, citi atkal visādam elles mocībām, vēl citi pareģoja, ka tauta mūs mūžīgi nolādēšot un mūsu vārdiem bērnus baidīšot; neviens no mums dzīvs Rīgā neatgriezīšoties. Bija skaidri redzams, ka aģitātori gribēja pūli sakūdīt pret mums un izsaukt sadursmi. Dzirdot šos lāstus un zaimus, roka negribot tvēra pēc šautenes. Tikai rotas komandieris, kā tālredzīgs vadonis, ar savu mierīgo izturēšanos un aizliegumu atstāt ierindu, nepielaida sadursmi. Stāvējām mierīgi un gaidījām cēsinieku pienākšanu. Tiešām baigi kļuva ap sirdi, dzirdot šos zaimus.

Uzmācās smagas, drūmas domas — kā gan tauta var but tik akla un kāpēc tā vairāk tic svešajiem sarkano aģitātoriem? Ko gan labu varēja sagaidīt no sarkaniem latvju strēlniekiem, kuru ceļi līdz Rīgai bija krāsoti latvju patriotu asinīm? Katrs viņu rīkojums un pat uzsaukums beidzās ar nāves draudiem. Vienīgo mierinājumu sev varēja rast doma, ka šie zaimotāji Jau nav īstā tauta, šī tikai tautas sliktākā un nožēlojamākā daļa, kura pati neprot notikumus saprast, jo sakūdīta, saaģitēta no tautas lietas nodevējiem, latvju jūdasiem. Šie jūdasi zem sarkano latvju strēlnieku vārda, kalpoja latvju tautai naidīgiem spēkiem un nesa sev līdzi aziātu mežonīgo naidu un cietsirdību. Paši viņi palīdzēja svešiniekiem iznīcināt latvju tautu. Mēs visi zinājām, ka uz laukiem, kur mita īstā latvju tauta, dzirdot saucienu: ,,Strēlnieki nāk”, ar šausmām nodrebēja. Mēs zinājām, ka agri vai vēlu šie sarkanie ,,tautas aplaimotāji” paspēs sevi parādīt, un ka beidzot tautas veselīgā daļa, viņas vairākums, sekos mums. Šīs domas un vadoņu stiprā un nelokāmā griba un mierīgā izturēšanās, mūs sakausēja kopā, deva spēku un ticību paciest šos zaimus un sekot savam vadonim.

Drūmā rīta krēslā pamazām sāk zīmēties apkārtējo tirgus būdu un aiz tām Vecrīgas namu kontūras. Spokainas veidojas Daugavas tiltu kontūras, tilti izskatās pēc milzīgu nezvēru atplestām melnām rīklēm. Likās — tās tikai gaida, lai tuvojamies un tad šīs rīkles mūs aprīs. No Daugavas, kura izskatās baigi melna, paceļas drēgni miglas spoki. Tie ceļas arvienu augstāk un savos plīvuros ietin krastmalu un arī mūs. Tālumā dzird ielu dunam zem kopēja sola, vai tie mūsējo — cēsinieku, jeb sarkano soļi? Viens otrs paskatās rotas komandierī, bet tas stāv mierīgs savā apdilušā virsnieka mētelī un tikko saskatāms smaids pārslīd viņa latviskai sejai. Tā tad nācēji mūsējie, arī mums mierīgāks tiek prāts un apziņā uzpeld doma: ,,Ne jau mēs gluži vieni, tur nāk tādi pat latvju vīri, ar tiem kopā mēs iesim un ar uzvarām atgriezīsimies. Jo viņiem krūtīs tāpat pukst sirds par jauno Latviju un tautas gaišāku nākotni.” Arvienu tuvāki dimd ielas un drīz rīta krēslā no mūru rindām iznirst kaut kas liels, dzīvs. Jau saskatāmas pirmās rindas puskažociņos un bruņu cepurēs. Jau tuvu — pavisam klātu. Atskan atkal rotas komandiera mierīgā komanda un arī mēs sākam soļot uz tiltu. Migla izgaisusi un tilts vairs neizskatās pēc nezvēra rīkles, bet drīzāki atgādina ieeju pazemē. Drīzi tilts sāk līgoties zem mūsu kājām, klusēdami skatāmies Daugavas ūdeņos, katrs klusībā pie sevis teikdams: ,,Uz redzēšanos, māmuļa-Daugava, gaidi mūs, mēs atgriezīsimies.” Klusā sarunā ar latvju tautas sargātāju-Daugavu, esam pārgājuši tiltu, zem kājām atkal ielas bruģis. Pirmā solo Virsnieku rezerves rota, aiz tās Cēsu rota un atlikušie 10—15 Latgales virsnieku rez. rotas karavīri. Sava bataljona priekša blakus kapteinim Balodim soļo pulkvedis Kalpaks. Abu vadoņu sejas nopietnas, rūpju pilnas, bet mierīgas. Varam iedomāties, kas nospiež abus šos stipros latvju vīrus — vadoņus. Tukšām rokām, ar pāris simts jaunekļiem, tiem jāceļ valsts. Vai tas nav par daudz prasīts, vai nav pārāk smaga nasta uzlikta šiem vīriem? Nezināmā nākotnē, pretim daudz ciešanām un smagiem pārdzīvojumiem šie vīri vedīs sev uzticamos jaunekļus. Vedīs cauri visām ciešanām — pretim uzvarām. Šie vīri apzinās, ka bezgala liela atbildība tiem uzlikta, itin visas tautas un valsts nākotne nodota viņu rokās, viņi zina, ka viena kļūda var pazudināt netik vien viņus pašus un viņiem sekojošos jaunekļus, bet arī tautas sapnis par savu valsti — var izgaist. Tāpēc šo vīru sejās lasāmas rūpes un dziļas pārdomas.

Izzudusi rīta krēsla, pretīm raugās Pārdaugavas namu rindas. Piepeši mūisu rotas komandieris apstājas un atskan komanda apstāties. Apklust soļi, pienāk tuvāk pulkvedis Kalpaks un pārlaiž acis mūsu rindām un teic klusi, it kā balsī domādams: ,,Maz jūsu palicis…, rotu komandieri, pārbaudiet, cik vīru rotās!” Tūliņ tiek izpildīta vadoņa pavēle un Virsnieku rezerves rotas komandieris drīz var ziņot: ,,Rotā palikuši 132 vīri.” Rīgā Annas ielā Nr. 2 rotā bija 264 virsnieki un instruktori. Tā tad taisni puse no rotas izklīda un palika Rīgā. Rotas pārbaudītas un gājiens tiek turpināts. Pulkvedis Kalpaks, ar spieķi rokā, blakus kapteinim, tag. ģenerālim Balodim vingri soļo savu rotu priekšā. Ir jau pilnīgi gaišs. Soļiem dimdot uz ielas bruģa, Latvijas armijas pirmās vienības atstāj savas valsts galvas pilsētu. Jau paliek aiz muguras Rīgas torņi un smagas top aizejošiem sirdis. Daudz pajūgu un automobiļu ar mantu saiņiem un bēgošiem ļaudīm, aizdrāžas kolonnai garām. Jau Rīga pazūd apmākušās dienas dūmakā — pretim māj postaža, bijušais kara lauks. Reti kur redzama kāda vesela ēka, cik tālu var redzēt — visur drupas un tuksnesis. Protams, šāds skats nevar mūs uzjautrināt un tā jau nospiestais garastāvoklis kļūst vēl drūmāks. Dažs labs jauneklis tikai tagad sāk saprast, kādas izredzes to sagaida. Pie Olaines kroga pusdienas atpūta. Rotai nav savas saimniecības, nav arī pārtikas. Kaut ko nopirkt arī nav iespējams. Daži šo un to ceļam paņēmuši no Rīgas, tie dalās ar citiem. Nav laika ilgi kavēties un stājamies rindās; izrādās, ka dažas vietas paliek tukšas. Tā tad vēl daži atraduši par prātīgāku pazust. Nekas, cik paliksim, paliksim, turēsimies visi kopā un sekosim saviem vadoņiem, tie mūs neatstās. Turpinām gājienu, lai vakarā sasniegtu Jelgavu, varbūt to mums būs lemts noturēt. Bet liktenim labpatika uzlikt mums vēl daudz grūtu pārbaudījumu.

Cita aina apmēram piecus mēnešus vēlāki.

Piecu mēnešu laikā pierādijās, ka mūsu ticība savai lietai un vadoņiem mūs nav vīlusi. Tiesa, daudzu vairs nebija starp mums. Tie atdusējās Kurzemes un Zemgales smiltīs. Nebija arī mūsu neaizmirstamā pulkveža Kalpaka, bet mēs tomēr 23. maijā atgriezāmies Rīgā kā uzvarētāji. Toreiz Rīgu atstājot mūsu skaits bija daži simti, tagad jau vairāki tūkstoši. Toreiz saujiņa, tagad karaspēks. Lai arī ne labi apgādāts un apbruņots, tomēr kaujās rūdīts un lielu tēvijas mīlestību apgarots karaspēks, kas bija spējīgs salauzt labi apbruņotos sarkano algādžu pulkus. Tas bija karaspēks. kas ticēja savam vadonim, un nebija tāda uzdevuma, kuru tas neizpildītu, ja vadonis to prasītu. Karaspēks, kas ticēja savai valstij un bija dziļi pārliecināts par savām uzvarām nākotnē. Bija noticis lielais brīnums tauta saprata kurp tai jāiet, ticēja sev, savam spēkam un sāka apzināties savu gribu — celt savu valsti. Šos spēkus tautā atmodināja tie daži simti jaunekļu un viņu lielie vadoņi.

Ko mēs pārdzīvojām atgriežoties un no tālienes ieraugot Rīgas torņus, to sapratīs katrs īsts latvis. Neizteicams prieks katru no mums pārņēma, redzot ka tauta mūs gaida un jaunavas met mums ziedu pušķus. Prieks par to, ka tauta mūs saprot un ir gatava mums sekot.

Kōmisku un reizē arī zīmīgu skatu nācās redzēt atgriežoties Rīgā: kā rotas komandieris savas rotas priekšā soļojot, tikko pārgāju Daugavas tiltu un nonācu taisni tajā pat vietā, kur 3. janvāra rītā, pirms Rīgas atstāšanas, gaidījām pienākam citas Kalpaka bataljona vienības. Rotā vienam no virsniekiem bija neliels ievainojums sejā, kurš bija pārsiets. Kad nu rota pienāca pie Daugavmalas tirgus būdām, kāda tirgus sieviņa atstāja savu būdu un ar kaut ko papīrā ievīstītu steidzās pie rotas un jau minētam virsniekam pasniedza vīstokli, sacīdama: ,,Nabadziņš, ievainots un droši vien nebūs nekā ēdis; še ņem to, vairāk man nekā ēdama nav, atnestu vēl ko.” Vīstoklī, vēlāk izrādījās gabals žāvētas gaļas un maizes.

Taisni tajā pašā vietā, kur 3. janvāri un, varbūt, no šīs pašas sieviņas, mums nācās dzirdēt lamas un lāstus, tiek parādīta šāda līdzcietība un mīlestiba. Šī vienkāršā sieviņa atdeva, varbūt, savu pēdējo maizes kumosu, lai parādītu, ka mēs tagad nākam gaidīti, ka esam iemantojuši arī vienkāršās tautas mīlestību un uzticību. Šis gadījums man personīgi sagādāja lielu prieku. Es pēc tam biju pārliecināts; ka esam netik vien uzvarējuši ienaidnieku, bet ka esam ieguvuši arī garīgu uzvaru pār tautu. Tā tad grūtākais bija padarīts — iegūta garīga uzvara.

Mūsu vadonim iedvestais stiprais gars triumfēja. No maza strautiņa radās liela, varena straume. Vēlāk tā ar savu iznīcinošo spēku aizskaloja no mūsu zemes visus svešiniekus.

Lai atceramies 1919. gada aprīļa mēnesi. Kamēr latvju topošās armijas pirmās vienības, savā uzvaras gājienā, dragādamas trieca sarkanos spēkus arvienu vairāk uz austrumiem, Lielvācijas ideju realizētāji 16. aprīlī deva triecienu no muguras puses mūsu topošai valstij. Cik daudz uzmanības, takta un valstiskas tālredzības tas prasīja no mūsu vadoņa! Daudz personīgu labumu, goda, bagātības tika piedāvāts mūsu pavēlniekam pulkvedim Balodim, ja tikai viņš kaut kādi atzītu notikušo apvērsumu un ieietu uz kompromisu. Bet mūsu vadoņa skaidrā latvieša sirds un gaišais prāts atrada pareizo ceļu. Viņa godīgā daba nepadevās kārdinājumiem, viņš palika līdz galam uzticīgs pats sev, savai tautai, valstij un tās valdībai. Viņš skaidri izprata savu ceļu, zināja ko grib pats un mūsu tauta. Ar šo soli viņš savos karotajos ieguva tādu uzticību un mīlestību, kādu tagad pat grūti iedomāties. Un vēl tagad, mēs, vecie kalpakieši sekosim Tev, jo zinām, ka Tu atkal iesi pareizo ceļu, un tauta būs ar mums.

Citi stāsti no grāmatas “Latvju varoņu gaitas”:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: