Mājas nodošana ekspluatācijā

decembris 15, 2010

Fūuuuu… Beidzot tas ir noticis. Esmu saņēmis aktu par mājas nodošanu ekspluatācijā. Beidzot oficiāli dzīvoju nevis bomžatņikā vai jaunceltnē, bet mājā, kas atbilst visiem Latvijas būvnoteikumiem, būvnormatīviem un sazin kam vēl. Bet jāatzīst, ka ceļš uz to nebija viegls, nebūt ne. Tas nebija arī lēts. OK bet tagad par visu pēc kārtas, iespējams kādam kolēģim būvniecībā vēl šī pieredze var noderēt nākotnē 🙂

Tātad sākās viss ar to, ka atbilstoši bankas prasībai par mājas nodošanu ekspluatācijā viena gada laikā no kredīta izsniegšanas brīža, es sāku interesēties ko tas vispār nozīmē. Atradu, ka ir Ministru kabineta noteikumi Nr.299 Noteikumi par būvju pieņemšanu ekspluatācijā, kuros šis process ir vairāk vai mazāk noteikts. Papildus tur uzskaitītajam:
23. Ģimenes māju vai zemnieka sētu ir pieļaujams pieņemt ekspluatācijā, ja:
23.1. ir pilnīgi pabeigti vispārējie būvdarbi un inženierkomunikāciju izbūve, veikta fasādes apdare un ir labiekārtota teritorija ielas pusē;
23.2. ir iekārtota vismaz viena dzīvojamā telpa, virtuve un sanitārais mezgls, kā arī sanitārās iekārtas ir pievienotas inženiertīkliem,
šādos tādos forumos salasījos, ka jābūt vismaz iesāktai sētai, vismaz grantētam pievadceļam, adreses nosaukuma vai numura plāksnītei un karoga vietai. Par to, kā būvēju sētu, bija atsevišķs stāsts, fasāde jau man bija apmesta un pabeigta, ar to viss bija kārtībā, atlika tikai pielikt notekcaurules. Samērīju garumus, un tās iegādājos SIA Skārda nams par ~200 Ls un vēl ~90 maksāja izlaižamas alumīnija kāpnes, kas bija nepieciešamas procesā. Palasījos teorētisko materiālu par to, kā sastiprināt notekas un caurules, un slēju tik augšā. Rudens lietus manas konstrukcijas izturēja (ūdens garām netek), tagad, protams, priekšā vēl ziemas sniega pārbaudījumi, kas var izrādīties ne mazāk nopietni.

Notekcaurules

Notekcaurules

Tālāk meklēju mājas numura plāksnītes izgatavotāju un atcerējos, ka tāda ir uz Tērbatas ielas, šķiet šī iestāde (tiesa gan mājas lapā viņi šādu pakalpojumu nez kāpēc nepiedāvā, bet reāli plāksnītes bija viņu repertuārā). Plāksnīti, protams, var piestiprināt nošpikojot vietu no kaimiņu mājas, bet ir vērts atcerēties, ka tam ir domāti speciāli noteikumi, piemēram, Babītes pagastam tie ir šeit. Jādomā, ka tie ir vairāk vai mazāk vienādi visā Latvijas teritorijā.

Šos darbu paveicis ar naivu apmierinājuma sajūtu sirdī, ka darbi paveikti un palicis mazākais – sagādāt papīrus – devos uz pagasta būvvaldi. Dohhhhhhhh. Šeit būvinspektors man pirmo reiz aplauza spārnus 🙂 Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Par Kalpaka bataljona gaitām 1918./19. g.

novembris 18, 2010

Ieraudzīju laacz apsveikumu Latvijai un atcerējos, ka man taču ir 1938. gadā izdotā grāmata “Latvju varoņu gaitas”, kurā apkopoti vairāku autoru stāsti par brīvības cīņām. Un tad nu šeit Jūsu uzmanībai viens no šiem stāstiem, kas rāda ar kādām problēmām Latvijas valstij (un sākotnēji Oskara Kalpaka, vēlāk Jāņa Baloža komandētajam bataljonam) sākumā bija jācīnās, rāda to, ka tolaik cilvēki neņaudēja par desmit dažādiem sociālajiem pabalstiem un to kāpēc valdība neiztīra viņu durvju priekšu, bet bija gatavi iet pretī lielam nezināmajam un sekot sākotnēji diezgan utopiskai idejai. Protams, grāmata ir izdota attiecīgā vēstures laikmetā un tas ir atstājis nenoliedzamu zīmogu uz tās saturu, bet tā laika noskaņa ir pilnībā jūtama.

Par Kalpaka bataljona gaitām 1918./19. g

Pulkvedis Apsīts

Kā sapnis liekas 1918. gada pēdējās dienas un 1919. gada sākums. It kā negribas vairs pašam ticēt, ka viss notikušais īstenībā pārdzīvots. Tagad liekas tas viss neiespējami, liekas, ka pat cilvēki kļuvuši gļēvāki, nevarīgāki. Un liels jautājums, cik būs tādu, kas spētu to pašu vēlreiz pārdzīvot. Kaut tikai, lai atceras kā pirmās Rīgā saformētās vienības tika barotas, tad droši var teikt, ka grūti būs atrast tādus cilvēkus, kas būtu tik pieticīgi kā 1918. g. beigas un 1919. g. sākumā kalpakieši.

Cik nabadzīga bija tikko proklamētā valsts, liecina fakts, ka tā pat nespēja dot saviem karavīriem, dažām rotām, uzturu. Pirmām vienībām uzturu izdeva Rīgas pilsētas valde savās lauku virtuvēs. Rīgā toreiz bija liels pārtikas vielu trūkums. Ļaužu virtuvēs, kādas toreiz Rīgā bija vairākas, viss uzturs sastāvēja no sautētiem burkāniem, kāļiem, lopbarības bietēm. Pat kartupeļus deva tikai dažas reizes nedēļā. Citu taukvielu, izņemot margarīnu, nedabūja. Katru nedēļu ceturtdienās pusdienās izdeva gaļas zupu un ļoti mazu zirgu gaļas gabaliņu — ap 80—100 gr. Tomēr kalpakieši bija ar to apmierināti, jo apzinājās, ka valsts nekā vairāk nevar dot.

Tālāk dažas ainas par Rīgas atstāšanu. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Klusumu iztraucējot…

augusts 16, 2010

Kā jau iepriekšējā rakstā pirms vairāk kā 3 mēnešiem rakstīju, esmu aizņemts ar iegādātās mājas iekārtošanu un uzlabošanu. Jāatzīst, ka process vismaz pagaidām ir visai aizraujošs (un arī ļoti laikietilpīgs) par spīti izteikumam, ka cilvēks esot apmierināts savā dzīvē divreiz – tad, kad māju nopērk, un tad, kad pārdod. Mājas iegādei bija vairāki mērķi, tai skaitā arī – nodrošināt nodarbinātību, kas nav saistīta ar datoriem, vakaros un pa brīvdienām. Šo mērķi nu es esmu sasniedzis stingri vairāk ka par 100%  – potenciālo darbu un izdevumu saraksts ietver vismaz pāris gadus tālu nākotni un nācās vairākkārt pārskatīt prioritātes atklājoties jauniem un svarīgākiem darbiem, kas sākotnēji nemaz netika paredzēti vai izrādījās krietni svarīgāki.
Māju iegādājos ar baltām riģipša (jā tieši riģipša no vārda Rīga! skat. vairāk “Ķīmiskā rūpniecība Latvijā: cements, kaļķi, ģipsis (1918–1944)” 158 lpp. un arī rigips.com tas pieminēts ) sienām, ar funkcionējošu apkuri, savilktu elektrību, ūdens un kanalizācijas pievadiem. Tā kā mājas iegādes mērķis bija visus iespējamos darbus (saprātīgā apjomā, protams) darīt pašam, tad palīgā tika ņemts tikai viens radinieks uz pārdesmit dienām, kas profesionāli nodarbojas ar iekštelpu darbiem (sienu konstrukcijas, siltināšana, špaktelēšana, krāsošana utml) un flīzētāji, jo tas ir pārāk specifisks darbs un prasa zināmu praksi, lai rezultāts izskatītos normāli. Vispirms vairāki mēneši (vakari un nedēļas nogales) pagāja tiekot pie funkcionējošas virtuves, sanitārajiem mezgliem, uzlabojot mājas siltinājumu (pāris sienām tas vienkārši nebija, griestiem bija par maz) un novedot istabas vismaz tādā stāvoklī, lai sienas un griesti būtu balti un līdzeni.

Arī līdz šim man bija zināmas iestrādes kokapstrādē – dažas bildītes no paveiktā var redzēt manā angliskajā emuārā. Tagad nu man bija iespēja šīs iemaņas likt lietā plašā apjomā. Viens no paveiktajiem darbiem bija neapstrādātu masīvkoka Madepar durvju “novešana līdz kondīcijai”. Tai vietnē bildēs jau ir redzamas tās skaistas un lakotas, taču reāli pārdod tās neapstrādātas, līdz ar to man nācās tās slīpēt, beicēt, lakot un pulēt, toties tagad ir tiešām koka durvis, kas nemaksā vairs ~60 Ls, bet kādas divas trīs reizes vairāk un no kurām var putekļus noslaucīt nesaplēšot lupatiņu dēļ nekvalitatīvās apdares.

Durvis jau noslīpētas

Durvis jau noslīpētas

Durvis jau nobeicētas un nolakotas

Durvis jau nobeicētas un nolakotas

Durvis jau ieliktas, bet bez aplodām

Durvis jau ieliktas, bet bez aplodām

Otra lielā lieta neskaitot visādus sīkumus bija nosacīta “virtuves iekārta”. Tā kā virtuvē, ja tajā vispār kaut ko dara, protams, ir nepieciešama liela darba virsma, tad nācās tādu izveidot. Virsmas var nopirkt jebkurā būvmateriālu veikalā, pašam atlika tikai pierīkot kājiņas, durtiņas, izgriezt caurumus izlietnei un plīts virsmai un pie reizes arī plauktiņš iekšā sanāca.

Virtuves galds

Virtuves galds

Secinājums – mierīgi var novilkt kādus pāris gadus, līdz prioritāšu rinda nonāks arī līdz kārtīgai virtuves iekārtai. Trešā lielā lieta bija sēta. Sākotnējā doma par standarta betona stabiņiem un sētiņas gabaliņiem starp tām evolucionēja par domu, ka jāveido viss no koka, jo kokmateriālus ir iespēja dabūt par velti, nepieciešams tik vien pašam atvest. Tad nu tika likts lietā lentzāģis, sazāģēti stabi un dēlīši, tad atvests tas viss uz mājām un sāku būvēt žogu.

Žoga stabi

Žoga stabi

Pa starpu izrādījās, ka Opel Zafirā var iekraut 0.8 m3 kokmateriālus, arvien vairāk pārliecinos, ka esmu iegādājies daudzfunkcionālu mašīnu 🙂 Visi koki tika noēvelēti un vairākas reizes impregnēti ar cerību, ka kādus gadiņus jau izvilks.

Vēl nekrāsots

Vēl nekrāsots

Tā visa laikā vēl un vēlreiz nopriecājos, ka izvēlējos koku, jo stabi nav jāierok mega precīzi kā tas būtu ar betona stabiem, ir iespēja gan staba augšu piezāģēt vajadzīgajā garumā, gan brīvi variēt attālumu starp stabiem. Tiesa gan kā vienmēr izrādījās arī šāda žoga izmaksas galu galā nemaz nav tik mazas, jo eņģes, stūrīši un skrūves maksāja kopā  ~120 Ls un antiseptiķis vēl kādus ~45.

Žogs gatavs!

Žogs gatavs!

Protams, bija vēl visādi citādi sīki un ne tik sīki darbi – kā krāsošana, elektrības pievilkšana šādās tādās vietās. Viens no nepatīkamākajiem darbiem bija ūdens pievades un apkures izmaiņas, jo ne visur tā izrādījās tieši tajās vietās, kur man gribējās. Ūdens (atšķirībā, piemēram, no koka un elektrības) nekad man nav paticis, un tā tas izrādījās arī šoreiz. Acīmredzot arī ūdenim es nepatīku, jo no dažiem desmitiem savienojumiem, ko man nācās izveidot, vismaz pārītis izrādījās apslēpti brāķi – sāka pilēt kādu brīdi pēc ekspluatācijas sākuma – un nopludināja griestus. Katrā sliktumā savs labums – tā kā sienas vēl visas ir baltas un neapstrādātas, tad pludināšanai sekas ir minimālas 🙂 Darbs ar kanalizācijas caurulēm toties izrādījās viena vienīga izprieca – gluži kā bērnu dienu konstruktors – ņem vajadzīgos caurulītes gabaliņus un spraud tikai kopā. Ja kāds par garu, ar fleksi – šņakt – un nost.
Vēl protams līdz plānoto uzdevumu saraksta beigām ir vismaz pāris gadi un krietnas naudiņas izdevumos ierakstāmas, bet uz šo brīdi var pilnīgi mierīgi un ar ērtībām dzīvot. No šāda viedokļa raugoties, priecājos, ka tomēr nopirkām māju, kurā nebija tikai melnas betona sienas vai vienkārši zemes gabalu, jo tad veicamo darbu daudzums būtu vienkārši mežonīgs, vai, protams, paliek otra iespēja – maksāt strādniekiem.
Tādi lūk mani šīgada piedzīvojumi. Līdz ziemai vēl jāizdara vairākas lietas – jāpieliek notekcaurules, jāuzlabo apkure un vēl bariņš sīkāku lietu. It kā nekas daudz, bet kā pieredze liecina, tad vismaz viens no diviem – laiks vai nauda – tiek patērēts vismaz divreiz vairāk, kā sākotnēji plānots 🙂