Sistēmanalīze un ātrdarbība

maijs 19, 2011

Mana pamata nodarbošanās un oficiālais amats (vismaz šobrīd) ir sistēmanalīze un sistēmanalītiķis. Parasti starp sistēmanalītiķiem un programmētājiem (tāpat kā starp programmētājiem un testētājiem, piemēram, kā arī daudzām citām profesijām) mēdz būt tāda kā rīvēšanās, kā savstarpēja pienākumu nogrūšana, kas nelielos apmēros noteikti ir veselīga, jo rada nelielu stresiņu, neļauj iesūnot un vispār veicina attīstību 🙂

Lielos apmēros tas neapšaubāmi izvēršas par destruktīvu kašķi, kas vispārīgajam mērķim (radīt ātrāk, lētāk, labāku programmatūru) par labu nenāk. Reizēm mēdz būt tā, ka atklāta kašķa it kā nav, bet vienkārši viena no pusēm ir nospiesta uz ceļiem un burtiski nevar ne iepīkstēties, t.i. visas kļūdas noklusēti vienmēr ir vai nu programmētājiem, vai tieši otrādi analītiķiem.

Lūk tagad arī iemesls šādam vispārīgam filozofiskam ievadam – kur ir ātrdarbības problēmu cēloņi? Es gribētu teikt, ka lielā daļa gadījumu tā nav programmētāju “vaina”, bet bremzēm kājas aug jau sistēmanalīzē. Vai, pareizāk izsakoties, sistēmanalīzes neeksistēšanā, vai nekorektā un nekvalitatīvā tās izpildē. Par šo tēmu tad arī bija mana prezentācija pēdējā LVOUG konferencē. Prezentācija par tipiskām sistēmanalīzes kļūdām, kas noved pie ātrdarbības problēmām programmēšanas laikā, ir šeit.

Vēl par sistēmanalīzi gribu atzīmēt, ka nu jau kādu laiciņu Vita Karnīte ir izveidojusi emuāru par sistēmanalīzi. Pirmie interesantie ieraksti jau tur ir atrodami, atliek tikai novēlēt brīvu laiku un vēlmi rakstīt tālāk!

Papildinājums – aizmirsu pateikt, ka visas LVOUG trešās konferences prezentācijas ir atrodamas šeit.