Sistēmanalīze un ātrdarbība

maijs 19, 2011

Mana pamata nodarbošanās un oficiālais amats (vismaz šobrīd) ir sistēmanalīze un sistēmanalītiķis. Parasti starp sistēmanalītiķiem un programmētājiem (tāpat kā starp programmētājiem un testētājiem, piemēram, kā arī daudzām citām profesijām) mēdz būt tāda kā rīvēšanās, kā savstarpēja pienākumu nogrūšana, kas nelielos apmēros noteikti ir veselīga, jo rada nelielu stresiņu, neļauj iesūnot un vispār veicina attīstību 🙂

Lielos apmēros tas neapšaubāmi izvēršas par destruktīvu kašķi, kas vispārīgajam mērķim (radīt ātrāk, lētāk, labāku programmatūru) par labu nenāk. Reizēm mēdz būt tā, ka atklāta kašķa it kā nav, bet vienkārši viena no pusēm ir nospiesta uz ceļiem un burtiski nevar ne iepīkstēties, t.i. visas kļūdas noklusēti vienmēr ir vai nu programmētājiem, vai tieši otrādi analītiķiem.

Lūk tagad arī iemesls šādam vispārīgam filozofiskam ievadam – kur ir ātrdarbības problēmu cēloņi? Es gribētu teikt, ka lielā daļa gadījumu tā nav programmētāju “vaina”, bet bremzēm kājas aug jau sistēmanalīzē. Vai, pareizāk izsakoties, sistēmanalīzes neeksistēšanā, vai nekorektā un nekvalitatīvā tās izpildē. Par šo tēmu tad arī bija mana prezentācija pēdējā LVOUG konferencē. Prezentācija par tipiskām sistēmanalīzes kļūdām, kas noved pie ātrdarbības problēmām programmēšanas laikā, ir šeit.

Vēl par sistēmanalīzi gribu atzīmēt, ka nu jau kādu laiciņu Vita Karnīte ir izveidojusi emuāru par sistēmanalīzi. Pirmie interesantie ieraksti jau tur ir atrodami, atliek tikai novēlēt brīvu laiku un vēlmi rakstīt tālāk!

Papildinājums – aizmirsu pateikt, ka visas LVOUG trešās konferences prezentācijas ir atrodamas šeit.


7 lietas, ko nevajag darīt

janvāris 23, 2009

Arī mani ir sasniegusi sērga par 7 lietām, kas neesot par mani zināmas. Bet nu nekā nebija, es šeit netaisos pagaidām apspriest savas privātās lietas vai kaut ko tādu, kas pārāk tālu attālinās no datubāzēm un ar to saistīto. Ja vien mani nenovedīs līdz tam briestošo priekšvēlēšanu laikā 😉 Bet tagad nē. Tagad Jums būs 7 lietas saistītas ar datubāzes ātrdarbību (faktiski lēndarbību), ar kurām visām  es pašlaik cīnos vai man ir nācies cīnīties un par kurām varu izteikties tikai [cenzēts], [cenzēts], [cenzēts].

  1. Nelietojiet SQL vaicājumos lietotāja definētas (user-defined) funkcijas. Nelietojiet tās lieliem datu apjomiem. Vēl vairāk nelietojiet tās, ja tajās atkal kaut kas tiek lasīts no datubāzes. Un tas attiecas tikpat labi uz Oracle, kā uz SQL serveri. Izbaudu to uz savas ādas gandrīz katru reizi, kad nākas cīnīties ar bremzīgiem Select vaicājumiem. Kāpēc? Oracle tas ir tāpēc, ka vaicājums tiek nosacīti izpildīts zem SQL dziņa (SQL engine), savukārt jebkurš lietotāja definēts funkcijas izsaukums prasa PL/SQL dzini (PL/SQL engine) un mētāšanās no viena uz otru ir relatīvi dārgs process. To pašu esmu novērojis SQL Server, nezinu precīzu tehnisku skaidrojumu, bet tā vien izskatās, ka tur ir kaut kas ļoti līdzīgs.
  2. Nelasiet no datubāzes liekus datus. Nerakstiet SELECT * no 50 tabulām (jā 50!), rakstiet tikai tās kolonas no tām tabulām, ko Jums vajag. Tas ir pilnīgs ārprāts, ja Jūs atlasat 80 kolonas, jā 80! un pēc tam attēlojat 10. Un tas viss tikai tāpēc, ka šis vaicājums tagad derēs visās 17 vietās, kur Jums kaut ko no tā vajag attēlot. Autors par laimi (viņam) bija jau atlaists, citādi tas noteikti beigtos ar asinsizliešanu 😉
  3. Nekārtojiet liekus datus. Ja nu ir jākārto (ORDER BY) kādi dati, tad vienmēr raugieties, lai kārtojamo kolonu skaits nebūtu vairāk nekā nepieciešams. Nerakstiet SELECT * ORDER BY <1, 2, 3 kolonas>, ja izrādās, ka * nozīmē 20 kolonas no kurām tālāk Jūs lietojat tikai 10. Katra lieka kolona ir lieki dati, kas datubāzes serverim jātur atmiņā un jāvazā līdz kārtošanas laikā. Tā ir papildus atmiņa, papildus apstrādes laiks un bezjēdzīgi iztērēti resursi.
  4. Neatlasiet unikālās kolonas (DISTINCT jeb UNIQUE) tikai tāpat vien, drošības pēc. DBVS nezin, ka tas ir tikai tāpat, aiz nekā darīt. Ja tas patiesi ir pārāk bieži nepieciešams, tad diezgan droši tā ir kļūda datubāzes modelī. Kāpēc to nevajag? Tāpēc, ka katrs DISTINCT prasa unikālo ierakstu atlasi un jo vairāk kolonas tiks atlasītas, jo vairāk atmiņas un resursu tam būs nepieciešami. Ja tas ir izdarīts uz ierakstu kopu, kas jau tāpat ir ar unikāliem elementiem, tad tie ir burtiski zemē nomesti CPU cikli, atmiņas operācijas un iespējams pat diska apgriezieni.
  5. Nerakstiet dinamisko SQLu ar iešūtām mainīgo vērtībām. Datu bāzu vadības sistēmās (Oracle, MS SQL Server), kuru izstrādātāji ir ilgi pūlējušies, lai izveidotu kopīgu atmiņas apgabalu visiem SQL teikumiem (attiecīgi shared pool un procedure cache), maz kas var būt paradoksālāk kā nezinoši vai piedodiet par izteicienu stulbi izstrādātāji, kas katru savu SQL teikumu uzģenerē ar iešūtām mainīgo vērtībām, līdz ar to visus sākotnējos pūliņus izslaukot miskastē. Iešūtas mainīgo vērtības nozīmē praktiski nulles varbūtību, ka izveidotais SQL teikuma izpildes plāns būs lietojams arī nākošajam lietotājam, jo viņa SQL teikums būs gandrīz tāds pats, bet tikai gandrīz. Tajā atšķirsies iešūtie identifikatori vai arī kādi citi mainīgie un hopsā – tas vairs nav tas pats SQL teikums, kuram izpildes plāns jau bija zināms. Tā ir viena no tūkstoš hidras galvām, kam atkal jāpārbauda tiesības uz objektiem, jāģenerē savienojumu iespējamās kombinācijas un viss SQL teikuma izpildes plāns. Sīkums vienam lietotājam, kas reizi pusstundā palaiž SQL teikumu uz 15 minūtēm, bet nežēlīga sāpe kaut vai 10 lietotājiem, kuri katrs izpildītu desmitiem vai pat simtiem SQL teikumu sekundē, ja vien katram SQL teikumam nebūtu analīzes (parse) fāze, kas konstanti aizņem sekundi…
  6. Nelietojiet procedurālo valodu ciklus, lai apstrādātu ierakstus pa vienam, jo sevišķi, ja iterāciju skaits ir proporcionāls datu apjomam. Visizplatītākā lieta – kursori. Mans mazais skaistais kursoriņš, kurš izpildās zibenīgi uz dažiem ierakstiem, pārvēršas par milzīgu nekustīgu monstru, ja tas tikpat akli dodas caur reālajiem produkcijas miljons ierakstiem. Cikli, kuru iterāciju skaits ir tieši proporcionāls datu daudzumam nav savienojami ar vārdu ātrdarbība. Tie var būt tikai un vienīgi atbilstoši vārdam lēndarbība.
  7. Testējiet uz reālu datu apjomu, kādu Jūsu sistēma sasniegs pēc gada, diviem. Tas, ka Jūsu vaicājums izstrādes vidē uz 10 ierakstiem atgriež funkcionāli pareizu rezultātu zibenīgi ir nekas. Burtiski nekas. Sliktākajā gadījumā saģenerējiet datus pats, ja esošus reālus daudz nevar dabūt. Jo tad, kad Jūsu vaicājums sastapsies ar miljons ierakstiem, kam nāksies katram izsaukt lietotāja definētu funkciju, nolasīt visu ierakstu 50 kolonas, visu miljonu sakārtot dēļ liekā Distinct, un to darīs vismaz 10 lietotāji vienlaicīgi palaižot jūsu dinamiski ģenerēto SQL teikumu, lūk tad iestāsies brīdis, kad klients pacels cepuri un dosies pie Jūsu konkurentiem. Jo diemžēl lielāks dzelzis nederēs. Neviens dzelzis pie kaut cik ievērojama datu apjoma nespēj pārciest šeit uzskaitīto, tā lai lietotāji nesāktu dusmās vārīties un klusiņām lādēt izstrādātāju.

Man principā diez ko nepatīk visādas ķēdes un piramīdas, galu galā Medofs arī slikti beidza 🙂 , taču gribu pievērst lasītāju uzmanību vienam visnotaļ interesantam un (cerams, ka arī turpmāk) daudzsološam blogam, kurš raksta arī par lietām, kas saistās ar tīmekli un ātrdarbību.

Lasīt arī: