Darbu secība

janvāris 19, 2011

Šis ir simtais ieraksts šai emuārā. Ievērojot šo apaļumu, gribējās rakstu mazliet īpašu un tad man ienāca prātā tradicionālā darbu secība, ko es itin bieži, piemēram, sevis lasītajos kursos mēdzu popularizēt. Atzīstos, ka neesmu šīs secības izgudrotājs, oriģināls ir pieejams šai grāmatā, es to tikai mazliet vispārināju un adaptēju 🙂 Tātad, izstrādājot programmatūru datubāzēm var izmantot šādu pieeju:

  • Labāk nedarīt neko;
  • Ja tomēr jādara, tad izmantojiet SQL;
  • Ja nav iespējams paveikt ar tīru SQL, tad izmantojiet iebūvēto programmēšanas valodu (PL/SQL –  Oraclē, Transact SQL – SQL Serverī utt.)
  • Ja to nav iespējams paveikt ar iebūvēto programmēšanas valodu, tad lietojiet kādu citu programmēšanas valodu – Java, C utt.
  • Ja to nav iespējams paveikt ar Java vai C (vai kādu citu izvēlētu programmēšanas valodu), tad stingri pārdomājiet, vai neķerties pie kāda cita darba.

Iespējams, ka daļai lasītāju šī pieeja šķiet mazliet provokatīva. Varbūt pat viņiem ir mazliet taisnība 😉 Tomēr tikai mazliet. Tagad daži komentāri par katru no punktiem. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Profesionālisms, darbs un naudas kāre

septembris 27, 2010

Pēdējā laikā ir bijuši vairāki notikumi, kas rada vēlmi mazliet paspamot. Šoreiz par profesionālismu, darbu (un tā ne-trūkumu) un vēlmi pēc skanošā. Latvijā esot Криздец un bezdarbs, kas gan kopš pavasara mazinoties, bet dīvainā kārtā man prātā nāk vairākas lietas kas šo lietu dara mazliet šaubīgu, piemēram, mana darba vieta jau vismaz gadu meklē PL/SQL programmētāju. Pēdējā laikā vajadzība ir kļuvusi pavisam aktuāla (sīkāk skat cv-online) gan PL/SQLam, gan .NETam, gan MS-SQLam. Taču ne par to ir galvenais stāsts. Galvenais stāsts ir par to, ka vakance ir, taču daudzmaz pieredzējuša cilvēka, kas spētu nokārtot testu, nav. Arī nekādus mega spīdekļus it kā nemeklējam, bet ja cilvēks startē uz PL/SQL programmētāja vietu un apgalvo, ka viņam tajā ir pieredze, tad ir tā kā sagaidāms, ka relatīvi vienkāršu uzdevumu būs spējīgs izpildīt.

Nupat pirms dažām dienām pārliecinājos, ka programmēšana nav vienīgā sfēra ar šādām problēmām. Man pirms ziemas bija jāveic mājā apkures sistēmas uzlabošana (kurinu ar malku/briketēm, bet vajadzēja pielikt klāt siltuma akumulatoru un apkures ūdens boileri). Izrādījās, ka Latvijā tādus taisa tikai pāris vietās. Vīrs, kas man šos bunduļus izgatavoja un uzstādīja, stāstīja par nenormālu darba pārpilnību – tas esot pat vairāk kā tā saucamajos “treknajos gados”. Par darbu viņš prasīja apmēram 70 latus dienā, un viņa situācija ļoti kontrastēja ar kāda mūsu bomža bāleliņa stāstu, kas ir gatavs dzīvot jeb, pareizāk izsakoties, eksistēt Lielbritānijā kā bomzis, bet Latvijā viņam neesot ko darīt…

Iespējams, ka šo cilvēku lielākā problēma ir līdzīga, kā Latvijas basketbola izlasē – nav nopietnas attieksmes pret darbu, īslaicīgas vēlmes un naudas grābšana dominē pār ilgtermiņa perspektīvām; labklājība rīt ap pusdienlaiku ir svarīgāka par to, kas notiks pēc mēneša. Šai ziņā man ļoti iepatikās Armanda Krauliņa intervija portālā sportacentrs.com, kur viņš izteica savas domas par profesionālismu un naudu. Citēju: “[..]ar minimālu darbu grib maksimālu naudu[..] To es arī stāstu jaunajiem treneriem – tā nauda pienāks agri vai vēlu, bet tev jābūt godīgam darbam, profesionālai attieksmei un vēl viena lieta, ko es arī minu visiem kolēģiem, ka jābūt precizitātei. [..] ja tie ir, tad rezultāti pienāks, tāpat kā nauda“. Krauliņš to teica par basketbola treneriem, taču es domāju, ka to noteikti var attiecināt uz ļoti daudzām jomām, tai skaitā noteikti ar IT saistītām aktivitātēm. Diemžēl itin bieži ir diezgan grūti atrast cilvēkus ar šīm trīs īpašībām.