Klusumu iztraucējot…

augusts 16, 2010

Kā jau iepriekšējā rakstā pirms vairāk kā 3 mēnešiem rakstīju, esmu aizņemts ar iegādātās mājas iekārtošanu un uzlabošanu. Jāatzīst, ka process vismaz pagaidām ir visai aizraujošs (un arī ļoti laikietilpīgs) par spīti izteikumam, ka cilvēks esot apmierināts savā dzīvē divreiz – tad, kad māju nopērk, un tad, kad pārdod. Mājas iegādei bija vairāki mērķi, tai skaitā arī – nodrošināt nodarbinātību, kas nav saistīta ar datoriem, vakaros un pa brīvdienām. Šo mērķi nu es esmu sasniedzis stingri vairāk ka par 100%  – potenciālo darbu un izdevumu saraksts ietver vismaz pāris gadus tālu nākotni un nācās vairākkārt pārskatīt prioritātes atklājoties jauniem un svarīgākiem darbiem, kas sākotnēji nemaz netika paredzēti vai izrādījās krietni svarīgāki.
Māju iegādājos ar baltām riģipša (jā tieši riģipša no vārda Rīga! skat. vairāk “Ķīmiskā rūpniecība Latvijā: cements, kaļķi, ģipsis (1918–1944)” 158 lpp. un arī rigips.com tas pieminēts ) sienām, ar funkcionējošu apkuri, savilktu elektrību, ūdens un kanalizācijas pievadiem. Tā kā mājas iegādes mērķis bija visus iespējamos darbus (saprātīgā apjomā, protams) darīt pašam, tad palīgā tika ņemts tikai viens radinieks uz pārdesmit dienām, kas profesionāli nodarbojas ar iekštelpu darbiem (sienu konstrukcijas, siltināšana, špaktelēšana, krāsošana utml) un flīzētāji, jo tas ir pārāk specifisks darbs un prasa zināmu praksi, lai rezultāts izskatītos normāli. Vispirms vairāki mēneši (vakari un nedēļas nogales) pagāja tiekot pie funkcionējošas virtuves, sanitārajiem mezgliem, uzlabojot mājas siltinājumu (pāris sienām tas vienkārši nebija, griestiem bija par maz) un novedot istabas vismaz tādā stāvoklī, lai sienas un griesti būtu balti un līdzeni.

Arī līdz šim man bija zināmas iestrādes kokapstrādē – dažas bildītes no paveiktā var redzēt manā angliskajā emuārā. Tagad nu man bija iespēja šīs iemaņas likt lietā plašā apjomā. Viens no paveiktajiem darbiem bija neapstrādātu masīvkoka Madepar durvju “novešana līdz kondīcijai”. Tai vietnē bildēs jau ir redzamas tās skaistas un lakotas, taču reāli pārdod tās neapstrādātas, līdz ar to man nācās tās slīpēt, beicēt, lakot un pulēt, toties tagad ir tiešām koka durvis, kas nemaksā vairs ~60 Ls, bet kādas divas trīs reizes vairāk un no kurām var putekļus noslaucīt nesaplēšot lupatiņu dēļ nekvalitatīvās apdares.

Durvis jau noslīpētas

Durvis jau noslīpētas

Durvis jau nobeicētas un nolakotas

Durvis jau nobeicētas un nolakotas

Durvis jau ieliktas, bet bez aplodām

Durvis jau ieliktas, bet bez aplodām

Otra lielā lieta neskaitot visādus sīkumus bija nosacīta “virtuves iekārta”. Tā kā virtuvē, ja tajā vispār kaut ko dara, protams, ir nepieciešama liela darba virsma, tad nācās tādu izveidot. Virsmas var nopirkt jebkurā būvmateriālu veikalā, pašam atlika tikai pierīkot kājiņas, durtiņas, izgriezt caurumus izlietnei un plīts virsmai un pie reizes arī plauktiņš iekšā sanāca.

Virtuves galds

Virtuves galds

Secinājums – mierīgi var novilkt kādus pāris gadus, līdz prioritāšu rinda nonāks arī līdz kārtīgai virtuves iekārtai. Trešā lielā lieta bija sēta. Sākotnējā doma par standarta betona stabiņiem un sētiņas gabaliņiem starp tām evolucionēja par domu, ka jāveido viss no koka, jo kokmateriālus ir iespēja dabūt par velti, nepieciešams tik vien pašam atvest. Tad nu tika likts lietā lentzāģis, sazāģēti stabi un dēlīši, tad atvests tas viss uz mājām un sāku būvēt žogu.

Žoga stabi

Žoga stabi

Pa starpu izrādījās, ka Opel Zafirā var iekraut 0.8 m3 kokmateriālus, arvien vairāk pārliecinos, ka esmu iegādājies daudzfunkcionālu mašīnu 🙂 Visi koki tika noēvelēti un vairākas reizes impregnēti ar cerību, ka kādus gadiņus jau izvilks.

Vēl nekrāsots

Vēl nekrāsots

Tā visa laikā vēl un vēlreiz nopriecājos, ka izvēlējos koku, jo stabi nav jāierok mega precīzi kā tas būtu ar betona stabiem, ir iespēja gan staba augšu piezāģēt vajadzīgajā garumā, gan brīvi variēt attālumu starp stabiem. Tiesa gan kā vienmēr izrādījās arī šāda žoga izmaksas galu galā nemaz nav tik mazas, jo eņģes, stūrīši un skrūves maksāja kopā  ~120 Ls un antiseptiķis vēl kādus ~45.

Žogs gatavs!

Žogs gatavs!

Protams, bija vēl visādi citādi sīki un ne tik sīki darbi – kā krāsošana, elektrības pievilkšana šādās tādās vietās. Viens no nepatīkamākajiem darbiem bija ūdens pievades un apkures izmaiņas, jo ne visur tā izrādījās tieši tajās vietās, kur man gribējās. Ūdens (atšķirībā, piemēram, no koka un elektrības) nekad man nav paticis, un tā tas izrādījās arī šoreiz. Acīmredzot arī ūdenim es nepatīku, jo no dažiem desmitiem savienojumiem, ko man nācās izveidot, vismaz pārītis izrādījās apslēpti brāķi – sāka pilēt kādu brīdi pēc ekspluatācijas sākuma – un nopludināja griestus. Katrā sliktumā savs labums – tā kā sienas vēl visas ir baltas un neapstrādātas, tad pludināšanai sekas ir minimālas 🙂 Darbs ar kanalizācijas caurulēm toties izrādījās viena vienīga izprieca – gluži kā bērnu dienu konstruktors – ņem vajadzīgos caurulītes gabaliņus un spraud tikai kopā. Ja kāds par garu, ar fleksi – šņakt – un nost.
Vēl protams līdz plānoto uzdevumu saraksta beigām ir vismaz pāris gadi un krietnas naudiņas izdevumos ierakstāmas, bet uz šo brīdi var pilnīgi mierīgi un ar ērtībām dzīvot. No šāda viedokļa raugoties, priecājos, ka tomēr nopirkām māju, kurā nebija tikai melnas betona sienas vai vienkārši zemes gabalu, jo tad veicamo darbu daudzums būtu vienkārši mežonīgs, vai, protams, paliek otra iespēja – maksāt strādniekiem.
Tādi lūk mani šīgada piedzīvojumi. Līdz ziemai vēl jāizdara vairākas lietas – jāpieliek notekcaurules, jāuzlabo apkure un vēl bariņš sīkāku lietu. It kā nekas daudz, bet kā pieredze liecina, tad vismaz viens no diviem – laiks vai nauda – tiek patērēts vismaz divreiz vairāk, kā sākotnēji plānots 🙂