Par Kalpaka bataljona gaitām 1918./19. g.

novembris 18, 2010

Ieraudzīju laacz apsveikumu Latvijai un atcerējos, ka man taču ir 1938. gadā izdotā grāmata “Latvju varoņu gaitas”, kurā apkopoti vairāku autoru stāsti par brīvības cīņām. Un tad nu šeit Jūsu uzmanībai viens no šiem stāstiem, kas rāda ar kādām problēmām Latvijas valstij (un sākotnēji Oskara Kalpaka, vēlāk Jāņa Baloža komandētajam bataljonam) sākumā bija jācīnās, rāda to, ka tolaik cilvēki neņaudēja par desmit dažādiem sociālajiem pabalstiem un to kāpēc valdība neiztīra viņu durvju priekšu, bet bija gatavi iet pretī lielam nezināmajam un sekot sākotnēji diezgan utopiskai idejai. Protams, grāmata ir izdota attiecīgā vēstures laikmetā un tas ir atstājis nenoliedzamu zīmogu uz tās saturu, bet tā laika noskaņa ir pilnībā jūtama.

Par Kalpaka bataljona gaitām 1918./19. g

Pulkvedis Apsīts

Kā sapnis liekas 1918. gada pēdējās dienas un 1919. gada sākums. It kā negribas vairs pašam ticēt, ka viss notikušais īstenībā pārdzīvots. Tagad liekas tas viss neiespējami, liekas, ka pat cilvēki kļuvuši gļēvāki, nevarīgāki. Un liels jautājums, cik būs tādu, kas spētu to pašu vēlreiz pārdzīvot. Kaut tikai, lai atceras kā pirmās Rīgā saformētās vienības tika barotas, tad droši var teikt, ka grūti būs atrast tādus cilvēkus, kas būtu tik pieticīgi kā 1918. g. beigas un 1919. g. sākumā kalpakieši.

Cik nabadzīga bija tikko proklamētā valsts, liecina fakts, ka tā pat nespēja dot saviem karavīriem, dažām rotām, uzturu. Pirmām vienībām uzturu izdeva Rīgas pilsētas valde savās lauku virtuvēs. Rīgā toreiz bija liels pārtikas vielu trūkums. Ļaužu virtuvēs, kādas toreiz Rīgā bija vairākas, viss uzturs sastāvēja no sautētiem burkāniem, kāļiem, lopbarības bietēm. Pat kartupeļus deva tikai dažas reizes nedēļā. Citu taukvielu, izņemot margarīnu, nedabūja. Katru nedēļu ceturtdienās pusdienās izdeva gaļas zupu un ļoti mazu zirgu gaļas gabaliņu — ap 80—100 gr. Tomēr kalpakieši bija ar to apmierināti, jo apzinājās, ka valsts nekā vairāk nevar dot.

Tālāk dažas ainas par Rīgas atstāšanu. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »