Kā mēs satriecām bermontiešus

Šis ir stāsts no 1938. gadā izdotās grāmatas “Latvju varoņu gaitas”. Iepriekšējo par Kalpaka bataljona gaitām var redzēt te, nākošais – franču vice-admirāļa Brissona atmiņas.

Ģenerālis K. Berķis.

Ģenerālis Krišjānis Berķis

Ģenerālis Krišjānis Berķis

Sākot jau ar 10. oktōbri, armijas vadībai ienāca ziņas, ka mūsu niknākais pretinieks pārgrupē savus spēkus, tos koncentrēdams pie Daugavas lejgala, lai pēc neveiksmīgā uzbrukuma tiltiem tuvotos Rīgai no Bolderājas puses. Lai aizkavētu pretinieka spēku pārgrupēšanu, mūsu armija pate gatavojās Daugavas forsēšanai un tiltu pāriešanai. Gaismiņai svīstot, 14. oktōbrī mūsu daļas sāka pāriet tiltus, lai uzsāktu Pārdaugavas ieņemšanu. Šis uzdevums bija uzticēts 7. Siguldas kājnieku pulkam kapt. Kalniņa vadībā. Priekšējās rotas gan pārgāja, bet ienaidnieks tās pamanīja un atklāja tik spēcīgu uguni, ka vajadzēja atiet.

Taisni šai brīdi Daugavmalā ieradās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Uzbrukuma neizdošanās bija padarījusi bēdīgas karavīru sejas, bet valdības galvas ierašanās atkal pacēla viņu garastāvokli, tā ka tie bija gatavi atjaunot uzbrukumu.

Tad pēkšņi notika negaidīta nelaime. Kāda vācu lode ievainoja prezidentu kājā. Prezidents ar viņam piemītošo aukstasinību to uzņēma mierīgi, un ja uzbrukums tiešām atjaunotos, bija gatavs iet līdzi varonīgo siguldiešu rotām. Uzbrukuma atjaunošana tomēr nevarēja notikt: bija diena un ienaidnieks modri uzraudzīja mūsu katru kustību šaipus Daugavas.

Nākošās dienas rītā uzbrukumu atjaunoja ar 8. Daugavpils pulku. Visu nakti drudžaini gatavojamies uzbrukumam. Kad pirmie 3 trieciena vadi kapt. Mikelsona. ltn. Jirgensona un ltn. Parņicka vadībā, bija ieņēmuši priekštilta pozicijas Pārdaugavā starp Mūksalas kanālu un tiltu nobrauktuvī, ienaidnieks atklāja pa tiltu un tā pārgājējíem briesmīgu artilerijas un ložmetēju uguni. Tā pārtrauca mūsu palīgspēku pāriešanu. Uguns un ložu jūrā tiltu pārgājušie pirmie trieciena vadi gan turpināja izmisuma pilnu cīņu, līdz ienaidnieka pārspēks tos gandrīz pilnīgi iznīcināja.

Tā bija viena no drāmatiskākām kaujām, kuras varoņi tiešā vārda nozīmē krita mocekļu nāvē: bermontieši pārskaitušíes līdz ārprātam, mūsu ievainotos kareivjus sita un citādi mocīja, tiem lauzdami un izgriezdami locekļus. Starp viņiem bija arī ltn. Fichtenbergs, kura līķi sakropļotu līdz nepazīšanai, vēlāk atrada iesaldētu Daugavā.

Kauja pierādīja. ka bez spēcīgas artilērijas uguns mums nav iespējama Torņakalna ieņemšana tieši no frontes, bet šie uzbrukumi saistīja ienaidnieka uzmanību pie tiltiem.

Izmantojot stāvokli, 9. Rēzeknes’ pulks plkv. Bolšteina vadībā, sakāpa kuģīšos, kas bija bruņoti ložmetējiem un smilšu maisiem, un 15.oktobrī pārcēlās pāri Daugavas lejtekai. Palīgā nāca Sabiedroto flotes artilērija. Pēkšņais uzbrukums tā bija pārsteidzis ienaidnieku, ka krita Bolderāja, Daugavgrīva, un tā tika ieņemts Buļļupes tilts un Bolderājas kāpas līdz ar Spilves pļavu. Mūsu rokās krita 500 gūstekņu, 20 ložmetēju. 1 lielgabals un daudz kara materiālu.

Šī uzvara mūsu karavīrus ļoti saviļņoja. Viņu garastāvoklis vēl uzlabojās, kad naktī uz 17. oktobrī uz šejieni pārcēlās 7. Siguldas un 8. Daugavpils pulks līdz ar Latgales divīzijas štābu. Pirmais uzdevums bija ieņemt Cementfabriku, lai Daugavā varētu ienākt Sabiedroto flote.

Bez artilerijas sagatavošanas, divas dienas mēģinājām ieņemt Cementfabriku, tomēr tas neizdevās: Spilves klajais līdzenums un bermontiešu spēcīgie nocietinājumi bija galvenie iemesli mūsu neveiksmēm.

Ar uzbrukumu tomēr nevarējām vilcināties: kuru katru dienu Daugava varēja aizsalt un tādā gadījumā Daugavas straume vairs nevarētu aizkavēt viņas pāriešanu no vācu puses un mūsu mazajam karaspēkam būtu jāieņem daudz garāka fronte.

Sākās intensīva gatavošanās, papildinot apbruņojumu un divīzijas dzīvo spēku. Izstrādāja sīku uzbrukuma plānu. Mūsu karavīri un Sabiedroto kuģi saņēma sīkas apvidus kartes, sadalītas kvadrātos. Sabiedroto flote izdarīja punktuālu piešaudi, lai uzbrukuma gadījumā varētu sniegt kājniekiem atbalstu.

Mēģinājums 20. oktōbrī paplašināt placdarmu pie Sakaru mājām, neizdevās, jo trūka artilerijas atbalsta. Tas tomēr nemazināja mūsu cīņas spara. Sagatavošanās galvenam uzbrukumam – 3. novembrī – sekmīgi ritēja uz priekšu. Divīzijas papildināšanai uz Bolderāju pārcēlās 6. Rīgas kājnieku pulks. Sekmīgi darbojās mūsu transporta flotile kapt. Baumaņa vadībā un kaujas flotile – velkonīši, viņas “admirāļa” kapt. Puķīša vadībā. Bija nokārtots arī sakaru jautājums ar Sabiedroto floti. Vidutājību šeit uzņēmās angļu flotes kapt. Bentley.

lzstrādātā uzbrukuma pavēle paredzēja: 9. Rēzeknes kājnieku pulkam ieņemt Babītes un Priedaines staciju, 8. Daugavpils kājnieku pulkam – otro kāpu līniju pie Dammes muižas, 7. Siguldas kājnieku pulkam – Cementfabriku.

Lai saistītu ienaidnieka uzmanību plašā frontē, divas 7. Siguldas kājnieku pulka rotas kapt. Mucenieka vadībā, ar velkonīšiem devās jūrā un mēģināja Edinburgā izsēdināt desantu. Tā kā jūrā plosījās vētra, karavīri krastu sasniedza tikai gaismā un tos saņēma spēcīga uguns. Mūsējie ar zaudējumiem atgriezās jūrā.

Bumbu kalniņš

Bumbu kalniņš – vieta, kur 1919. gada 1. novembrī pulkvedis Krišjānis Berķis parakstīja pavēli par Pārdaugavas atbrīvošanas operācijas sākšanu

3. novembrī, ap plkst. 6 rītā, sākās izšķirošais uzbrukums. Zem spēcīgas Sabiedroto artilerijas uguns rēzeknieši plkv.-ltn. Bolšteina vadībā, ieņēma kāpas Priedaines stacijas virzienā, saņemot vairākus bermontiešu ložmetējniekus, mīnmetējus un citas kara mantas.

Daugavpiliešiem plkv.-ltn. Krustiņa vadībā, bija grūtāks uzdevums – forsēt Spilves pļavas pie Hapaka kanāla. Kanāli jau sedza plāns ledus, kas vēl neizturēja cilvēka svaru.

Bumbu kalniņa piemiņas plāksne

Bumbu kalniņa piemiņas plāksne

Divīzijas komandēšanas punkts atradās pie Šmitu mājām (skat. karti iepriekšējā saitē, turpat netālu ir Bumbu kalniņš – iespraudums), no kurienes varēja labi pārredzēt 7. un 8. pulka kaujas lauku. Pēc trīskārtēja uzbrukuma atkārtošanas un piepalīdzot Sabiedroto artilerijai, 8. puikam izdevās kanāli pāriet un ieņemt bermontiešu nocietinātās pozīcijas, pie kam saņēma gūstekņus un bagātīgu kara laupījumu. Siguldiešiem Cementfabriku ieņemt vēl neizdevās.

Pievakarē rēzeknieši bija jau izdzinuši ienaidnieku no Babītes un Priedaines stacijas: daugavpilieši ieņēmuši otro kāpu līniju un pie Bites mājām (Nordcķos) atņēmuši bermontiešiem 2 lielgabalus. Pretinieks tomēr izrādīja loti sīvu pretošanos un vēlāk lielgabalus nācās zaudēt.

4. novembrī rīta agrumā 6. Rīgas kājnieku pulks ieņēma Anniņmuižu; tā radās tāds stāvoklis, ka divīzija palika bez rezervēm. Pulks gan varonīgi cīnījās un ar neatslābstošu enerģiju sita robus pretinieka rindās, tomēr cieta lielus zaudējumus. 8. Daugavpils pulks atgāja divīzijas rezervē.

Lai turpinātu uzbrukumu Torņakalnam, bija nepieciešami no drošināt labo spārnu un ieņemt jūrmalu. Pāriet tiltu nebija viegla lieta. Pēc trīskārtīgas kara operācijas atkārtošanas, mūsu rotām tas arī izdevās un gar Lielupi pret mums virzīto ienaidnieka pretuzbrukumu atsita.

Ar jūrmalas ieņemšanu mums bija radies visai neērts stāvoklis, jo bermontieši palika aizmugurē. Tādēļ 8. novembra rītā mūsējo rota, kapt. Pļavnieka vadībā, paslēpās Lielupes malā niedrās uz ledus un pēc artilērijas sagatavošanas pārgāja Lielupi. Pēkšņais uzbrukums bermontiešiem nāca negaidīts un tie pānikā metās bēgt, mūsējiem atstādami savas pozīcijas un pamesdami kara mantas un pat cepures. Vakarā mūsu rotas bija jau ieņēmušas apvidu līdz Dubultu šaurumam. Vēl atlikās Dzilnas celu mezgls uz Kalnciemu, kuru bija nepieciešami ieņemt – spārna nodrošināšanai.

To nākošā dienā veica 9. pulks.

Mūsu armijas varonīgās cīņas, kaut gan savienotas ar zaudējumiem, bija paspējušas sagatavot ceļu, izšķirošam triecienam ‘Torņakalna atbrīvošanā.

Rīgas atbrīvošanas no Bermonta kauju shēma

Rīgas atbrīvošanas kauju shēma

Tā sākās nakts tumsā, 10. novembrī. Kapt. Aparnieka partizāni ar veiklu manevru aizgāja bermontiešu aizmugurē Švarcmuižas rajonā. Šis partizānu gājiens izsauca pilnīgu apjukumu. Mūsu baterija pie Babītes stacijas ievadīja 9. pulka uzbrukumu Tīriņmnižas virzienā. 8. pulks virzīja uzbrukumu uz Šampēteri, lai pēc tam kopā ar 6. Rīgas pulku apietu Torņakalnu; 7. Siguldas pulks sekmīgi forsēja Cementfabriku, lai pēc tam turpinātu Torņakalna iztīrīšanu no bermontiešiem.

Izšķirošā uzbrukuma sekmes veicināja tas apstāklis, ka iepriekšējā dienā frontē ieradās armijas virspavēlnieks plkv. J. Balodis ar štāba priekšnieku plkv. P. Radziņu. Virspavēlnieks ar viņam piemītošo vienkāršību un latvisko domu skaidrību pārrunās ar karavīriem, lika tiem aizmirst visas cīņu grūtības un pacēla viņu garastāvokli izšķirošām cīņām.

Pēc sīvām cīņām 8. pulks ieņēma Skultes muižu. Plkst. 7 vakarā krita Cementfabrika. Ceļš Torņakalna atbrīvošanai bija brīvs.

Pārdaugavā dārdēja ielu cīņas. Studentu bataljons un kara skola pa Daugavas ledu arī virzīja savus spēkus uz Torņakalnu. Mūsu rokās krita viens ienaidnieka atbalsta punkts pēc otra, un 11. novembra rītā Pārdaugava atgādināja pilnīgu postažu, bet tanī vairs nebija naidīgā pretinieka karaspēka. Misteriozā nakts uz 11. novembri, bālās mēneša gaismas apstarota, atgādināja „raganu katlu“ un neiedomājamu sajukumu. Mūsu varonīgie cīnītāji bija savās sargu vietās, un nezaudēdami orientēšanos un cīņas sparu, satrieca latvju tautas nāvīgāko ienaidnieku.

Ši nakts noslēdza Bolderājas republikas pastāvēšanu, kurā veselu mēnesi manis komandētie pulki bija atgriezti no ārpasaules. Šai laikā vietējos iedzīvotājos bijām atraduši palīdzīgus un patiesus draugus.

Atceros kādu vecīti, vārdā Balodis, kas pa „republikas” pastāvēšanas laiku godam pildīja armijas spiega pienākumus. Āvies pastalās, maizes kulīti mugurā, viņš vairākas reizes izstaigāja bermontiešu fronti līdz pat Jelgavai un atnesa vērtīgas ziņas. Pēc viņa darbības varēja vērot, ka viņš to nedarīja tikai atalgojuma dēļ, bet gan savas iekšējās sirdsbalss skubināts. Savu darbu viņš turpināja lielinieku frontē, kur kādā gājienā lielinieku aizmugurē šis sirmais latvju patriots savu pārdrošību samaksāja ar dzīvību.

Vēsturiskajā naktī notika arī vairāki kuriōzi. Spilgti vēl atmiņā gadījums ar 8. Daugavpils kājnieku pulka kapt. Ciemiņu, kas
ielu cīņās bija kritis bermontiešu. gūstā. Bermontieši bijuši tik apstulboti, ka vairs nezinājuši, kur viņu štābs. Kapt. Ciemiņš labprāt uzņēmies viņus uz to novest. Visi devušies turp, un tikai tad, kad gūstītāji atradušies mūsējo rindās, tie atjēgušies.

11. novembra rītā, pēc Pārdaugavas atbrīvošanas Rīgas iedzīvotāji brīvi uzelpoja. Baznīcu zvanu skaņas; vēstīdamas lielo uzvaru, pildīja gaisu ar svētsvinīgu dunoņu, kurai līdzi aizšalca latvju gadsimtu sīvākā naidnieka pēdējie vaidi.

One Response to Kā mēs satriecām bermontiešus

  1. […] No 1938. gadā izdotās grāmatas “Latvju varoņu gaitas” ģenerāļa Krišjāņa Berķa atmiņu… […]

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: