Raduraksti

februāris 24, 2021

Ne es pirmais, ne pēdējais, kam zināmā vecumā pienāk vēlme paskatīties, kas tad bijis pirms manis. Vēsture mani ir vienmēr interesējusi plašākā mērogā – Latvijas, Eiropas, pasaules, bet skaidrs, ka vēsturnieks vismaz šādā mērogā droši vien nebūšu. Tad nu galu galā varu būt vēsturnieks vismaz savu radinieku ietvaros – būvēt dzimtas koku. Un tam kā mēs redzēsim, ir gana liela saistība arī ar datubāzēm.

Tiesa gan, zināmas iestrādes man bija jau kopš 90to gadu otrās puses, kad sarakstīju visus savus zināmos radiniekus. Tiku līdz vecvectēvam Krišam Plivnam, kurš cēlies no Jaunsātu Plivnu mājām, bet tas arī bija viss. Tad gadus ~20 iestrādes visio shēmiņas un excel tabuliņas veidā tika nokrautas kaut kur datora cieto disku mazkustināmos apgabalos un pacietīgi gaidīja savu kārtu.

Pirms gadiem ~10 atklāju tādu lapu kā periodika.lv. Tajā ir ieskanēti un arī atpazīti kā teksti periodiskie izdevumi, līdz ar to tajā ir iespējams meklēt pēc teksta virknes nevis tikai ar aci pārskatīt, piemēram, 1862. gada Pēterburgas avīzes, vai 1941. gada Cīņu. Loģiski, ka viens no pirmajiem vārdiem ko meklēju, bija Plivna. Atradās šis tas diezgan interesants, bet vislabāk patika 1937. gada Brīvās Zemes raksts “Simtgadnieks ar starojošām acīm” par jau augšminēto Krišu Plivnu. Rakstā vairākas lietas, kas nav zaudējušas aktualitāti arī vēl šodien:

  • kā redzams arī tolaik žurnālistiem patika mazliet pārspīlēt, jo raksta tapšanas brīdī līdz 100 gadiem Krišam vēl bija 7 gadi;
  • ja sevi parādi parastā darbā, tad liela iespēja, ka jauns labāks darbs pie tevis atnāks pats;
  • nu un vislabāk man patika teikums “Bēdas un raizes gan pārlaidis ar smaidu uz lūpām, jo nekad nav zaudējis dūšu un iedomājies, ka dzīvē varētu būt arī kāds stāvoklis bez izejas”.
Krišs Plivna, Brīvā Zeme 1937. gads
Simtgadnieks ar starojošām acīm

Tā tas arī palika vēl gadus ~10, līdz sāku nopietnāk interesēties par radurakstu vietni. Tajā ir digitalizēti (skanēti kā attēli) arhīvi – Baznīcu grāmatas (dzimšanas, iesvētību, laulību, miršanas reģistri), Dvēseļu revīzijas, Tautas skaitīšana un vēl šis tas. Te, protams, jāņem vērā, ka atšķirībā no periodikas, kur ir iespieddarbi un tāpēc to saturs ir datorizēti ar speciālu teksta atpazīšanas programmatūru relatīvi viegli atpazīstams kā teksts, radurakstos ir pamatā ar roku rakstīti dokumenti. Katrs mācītājs un tautas skaitītājs tos ir rakstījis savā rokrakstā, tie ir vismaz latviešu, vācu un krievu valodās, pie tam diezgan bieži valodas ir miksētas pat vienā ierakstā. Kroni visam uzliek gotiskie burti, kas rokrakstā ir sevišķi jauki. Tāpēc, šī teksta atpazīšana ir daudz sarežģītāka, un vismaz rakstīto gotisko burtu datorizēta atpazīšana šķiet vēl nav īsti panākama.

Interesantākās lietas – dzimšanas, laulību, miršanas reģistri – gan diemžēl pamatā beidzas ar 1909. gadu likumdošanas dēļ. Tātad, ja kāds nespēj šo nu jau vairāk kā 100 gadu slieksni kopš 1909. gada līdz šodienai pārvarēt ar vecāku vai vecvecāku, vai kādu citu zinātāju sniegto informāciju, tad viņam jāsāk rakt ar kaut ko jaunāku. Šeit talkā varētu nākt latvija.lv e-pakalpojumi:

Man, piemēram, nebija īstas pārliecības par vecātēva miršanas datumu, pieprasīju izziņu, samaksāju 2 EUR un izziņa rokā.

Protams, man jau uzreiz bija skaidrs, ka ar visio un exceli būtu tā kā jocīgi mūsdienās operēt, kaut ko pa ausu galam biju dzirdējis arī par tiešsaistes dzimtas koku būvēšanas iespējām. Pirmā, kura man google izleca, bija MyHeritage. Nesāku īpaši neko vērtēt un salīdzināt, bet sāku rakstīt iekšā cilvēkus un paralēli pētīt, ko tad šis rīks nodrošina. Kā jau to viegli saprast, mans uzvārds ir pietiekami rets, lai visi sameklētie rezultāti būtu aptverami un pārskatāmi. Ar patīkamu pārsteigumu konstatēju, ka ir vairāki radinieki, kas šajā vietnē jau pirms manis ir būvējuši savus kociņus. Pie tam vismaz pāris jau skolas vecumā – šķiet mūsdienās skolās arī dažviet prasa kā uzdevumus atnest dzimtas koku. Varu tikai uzteikt šādus skolotājus par lielisku domu!

Pagāja knapi mēnesis, kad ar šo vietni diemžēl nonācu zināmā strupceļā, jo izrādījās, ka bezmaksas versija tajā neļauj ievadīt vairāk kā 250 personas. Maksāt vēl īsti neesmu nobriedis arī šobrīd un vēl mazāk tad. Sāku dzēst nosacīti mazāk svarīgos un interesantos ārā. Kamēr tie bija daži, varēja kaut kā iztikt. Parādījās arī otra lieta – par spīti tam, ka jaunākās personas (jaunākas par 100 gadiem un dzīvās) un to dati tiek it kā daļēji slēpti, sapratu, ka ir lietas, kuras gribas piefiksēt, bet tāda pilna uzticība publiskām lapām nav. Sāku meklēt lokālu rīku, otrais atrastais variants man tīri labi iepatikās – saucas Ancestris. Rīka izvēlē mani interesēja šādas lietas:

  • bezmaksas;
  • puslīdz sakarīga (t.i. līdzīga kā mēnesi biju jau iepazinis un tātad pieradis) saskarne;
  • iespēja importēt/eksportēt datus, jo 250 personas ar roku pārrakstīt noteikti nevēlējos;
  • ļoti būtiska lieta – spēja uzģenerēt bildi ar VISIEM dzimtas koka dalībniekiem.

Šajā brīdī ir vērts pieminēt datu importu/eksportu. Ir speciāls GEDCOM (saīsinājums no Genealogical Data Communication) datu formāts, kurš ir de facto standarts ģeneoloģisko datu transportēšanā starp dažādiem rīkiem un vidēm. Attiecīgi, ja kādā rīkā vai lapā ir kaut kas daudz sarakstīts un gribas to pārnest kaut kur citur, vai kaut vai vienkārši saglabāt rezerves kopijā, tad jāmeklē gedcom datnes eksporta/importa iespējas.

Kokam plešoties plašumā (horizontāli burtiskā nozīmē) tomēr sapratu, ka ar lokālo rīku un 250 publiskajām personām, tomēr ir krietni par īsu. Tas publiskais rīks tomēr sniedz iespēju atrast līdzīgi domājošos, kas iespējams jau ir šīs personas ievadījuši un tas ir nenoliedzams pluss, kas nav panākams lokālā rīkā. Sāku pētīt kādas tad ir citas iespējas, sameklēju dažus salīdzinošus rakstus, piemēram, A Comparison of the Big Four Genealogy Websites, jau drīz sapratu, ka daži ir vairāk populāri ASV, daži iespējams Eiropā un tātad pie mums, un galu galā nonācu pie Geni. To patiesībā jau labu brīdi uztur tā pati kompānija, kas MyHeritage, bet mērķi ir mazliet savādāki. Tai pašā laikā pluss ir tāds, ka meklēšana strādā uz abiem rīkiem reizē, kā arī vēl dažās publiskās bāzēs.

Geni arī ļāva sākotnēji ielādēt vismaz daļu no personām, importa process tika solīts un bija iteratīvs, ielādēja kādu daļu sākotnējās personas, tad dažus zarus, tad kādu nedēļu stāvēja daži zari statusā, ka kaut kas tiekot darīts, bet gala rezultātā tie tā arī palika pusratā. Bet nu lielāko daļu tomēr ielādēja un man ar to pietika.

Vēl pēc zināma laika aizrakos līdz šobrīd vecākajam zināmajam Plivnam (Pliunam) – Pliunu (Plihn) Indriķim, kuram 1766. gadā salaulājās meita Anna, bet pats diemžēl nākošā gadā mira. Tā nu šobrīd vertikālā virzienā koks aptver vismaz 10 paaudzes. Kā redzams tolaiku mācītājiem bija grūtības toreizējo māju vārdu pierakstīt, laika gaitā uzvārdam ir bijušas dažādas versijas, bet nekas nav īpaši mainījies arī šodien – svešiem cilvēkiem nosaucot savu uzvārdu, es vienmēr pat neaicināts to jau precizēju gandrīz pa burtiem 🙂

Pliunu Indriķis – meitas laulības, pēc tam reģistrēta miršana

Bet kur tad datubāzes?

Kā jau tas diezgan labi saprotams, faktiski jau visu laiku es te rakstu par datubāzēm. Raduraksti ir datubāze, MyHeritage ir datubāze, Geni ir datubāze. Raduraksti ir lielisks piemērs datubāzei, kurā iekšā ir, bet ārā nāk grūti. Standarta variantā pieeja ir apmēram tāda:

  • man ir tā vai savādak radusies kāda nojausma, no kura Latvijas nostūra ir nākuši mani senči;
  • sameklēju, kas tā būtu varējusi būt par draudzi;
  • sāku skatīt cauri baznīcu grāmatas diemžēl pārsvarā ar pilnās pārlases metodi.

Par laimi ir daži cilvēki, kas par to jau ir padomājuši un arī ķērušies pie darba, lai informāciju indeksētu un šo lietu pārējiem Latvijas ļaudīm atvieglotu. Es, protams, domāju pirmkārt un galvenkārt ciltskoki.lv.

Bet vairāk par to nākamajā reizē.


Ko var izdarīt ar zagtu pasi – jauns bankas konts

novembris 15, 2013

Šī ir (cerams) pēdējā daļa (seko pirmajai un otrajai) par kriminālo afēru, ko man pēdējā gada laikā nācās piedzīvot. Stāsts ir ieguvis zināmu popularitāti, to ir publicējusi arī Sestdiena savā šodienas numurā. Tātad, kā jau kārtīgā krimiķī, palikām interesantākajā vietā pie tā, ka ātro kredītu kantoris man atsūtīja garu un izvērstu vēstuli ar pamatojumu, kāpēc uzskata, ka es šo kredītu esot ņēmis. Es jau pirms tam spiestā kārtā biju izpētījis veidus, kā tad šai kantorī tos varēja saņemt un veidi bija divi:

  • identificējot ar 1 santīma pārskaitījumu no konta;
  • saņemot kādā no Latvijas pasta nodaļām klātienē.

Tā kā es zināju, ka no mana bankas konta šim kantorim nekas nav skaitīts, tad es biju pārliecināts, ka nauda saņemta Latvijas pasta nodaļā kārtējo reizi izmantojot zagto pasi. Un te nu es iekritu.

Izrādījās, ka pārskaitījums ir veikts no mana bankas konta. Pārskaitījuma kopijā skaidri un gaiši rakstīts mans personas kods, vārds un uzvārds. Tikai banka tāda, kurā es nekad kontu neesmu atvēris.

Jā un tā izrādījās cienījama, liela pirmā trijnieka Latvijas banka – SEB. Jāsaka, ka kaut ko tādu es tiešām nebiju gaidījis un visas manas iedomas, pieņēmumi un ticamība par banku tā saucamo drošību izkūpēja kā rīta rasa. Turpmākā komunikācija diemžēl to tikai apstiprināja.

Saņēmis šo info, es devos uz tuvāko bankas filiāli, izstāstīju, ka esmu uzzinājis šo elpu aizraujošo jaunumu, ka man esot konts šai bankā un lūdzu, lai man izsniedz konta izdruku, kā arī dokumenta kopiju, uz kā pamata konts ir atvērts, kā arī rakstīju iesniegumu, lai kontu bloķē un informēju, ka šo kontu nekad neesmu atvēris. Pie reizes uzdevu bankas darbiniekam kārtējo nekaunīgo jautājumu, vai viņi pārbauda dokumenta derīgumu. Atbilstoši viņa vārdiem, cilvēka identificēšana notiekot vizuāli un salīdzinot parakstus, dokumenta derīgumu pārbaudīt viņi nevarot. Konta izdruku dabūju, pamatojošā dokumenta izdruku jāsūta ar kurjeru no Latgales mazpilsētas, kur konts atvērts. Kurjers kursējot vienreiz nedēļā. Nu labi, ja tā, tad tā.

Gaidīju nākošo nedēļu, devos uz filiāli. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Varonīgais laiks – vice-admirāls Brissons

novembris 11, 2013

Stāsts iz 1938. gadā izdotās grāmatas “Latvju varoņu gaitas”. Iepriekšējie stāsti Kalpaka bataljona gaitas un Kā mēs satriecām bermontiešus.

Stāstīšu par atmiņām no varonīgā laika, kad tika reālizēta Latvijas valsts neatkarība. Šīs atmiņas manā sirdī ieņem priviliģētu vietu, jo tur, pie Daugavas grīvas, esmu pieredzējis lieliskas vēstures lappuses radīšanu, kur franču flote un latvju armija kopīgi cīnījās par Latvijas atbrīvošanu.

Ierodoties Baltijā, tūdaļ pēc pamiera noslēgšanas, es, protams, necerēju, ka kādu dienu piedzīvošu ļoti lielo godu kopā ar jauno armiju iet cīņā pret mūsu senseno ienaidnieku.

Mans uzdevums bija, kopā ar Britanijas jūras divīziju, gādāt, lai vācieši uz jūras nepārkāpj pamiera noteikumus., un šim uzdevumam kalpoja arī franču jūras divīzija, kuras komanda bija uzticēta man.

Vice-admirālis Brissons

Vice-admirālis Brissons (Jean-Joseph Brisson, 1868 – 1957)

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Ko var izdarīt ar zagtu pasi – ātrie kredīti

novembris 5, 2013

Kā jau rakstīju seriāla pirmajā daļā, man nozaga pasi, izņēma no konta naudu un manā vārdā iegādājās telefonu. Drīz pēc tam no patiesi laipna Latgales policista, kas izmeklēja šīs krāpnieciskās darbības, uzzināju, ka potenciālā aizdomās turētā persona ir noskaidrota, zagtā pase atrasta un atrodas policijā. Tas viesa zināmu optimismu. Diemžēl maldīgu.

Starp citu divas dienas pēc pirmā raksta publicēšanas, vairākos interneta portālos parādījās raksts par to, ka policija meklē viltus ātro kredīta ņēmēju. Nevaru apgalvot, ka tas ir šo rakstu galvenais iemesls un cēlonis, bet nu ļoti pēc apraksta tāds izskatās.

Pagāja iemidzinoši trīs mēneši un pienāca vēstule. Es esot ņēmis ātro kredītu 59,5 latu apmērā, tagad man jāmaksājot šī summa reiz divi + vēl 5 lati, kopā 124. Šī vēstule bija tāda samērā pieklājīga, mani biedēja tikai ar to, ka mani iekļaušot parādnieku datubāzē risk.lv, kas esot pieejama citēju “lielākajām Latvijas kredītiestādēm, telekomunikāciju un citiem pakalpojumu sniedzējiem un preču kreditētājiem, parādu piedziņas, parādvēstures datubāzes uzturēšana un informācijas sniegšanas mērķiem”. Vēstulē pat tika pieļauta doma, ka es varētu nebūt vainīgs ar tekstu, ja man esot pamatoti iebildumi, varot tos izteikt. Jā nu tādi man bija.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Ko var izdarīt ar zagtu pasi – telefons, nauda

novembris 2, 2013

Stāsts būs par to, ko tikai cilvēks ar pietiekami bagātu fantāziju (ne)var izdarīt ar zagtu pasi. Diemžēl man to nācās izbaudīt uz savas ādas, jo es biju tas ne pārāk veiksmīgais cilvēks, kam tā tika nozagta.

Viss sākās pirms nu jau četriem gadiem. Pats, protams, biju vainīgs, mašīnā aizmirsu maku ar visiem dokumentiem, no rīta logs bija izsists un maks ar dokumentiem nozagts. Protams, standarta procedūras, policija, eksperts, kriminālprocess, izmeklēšana. Mašīnai logu ielika jaunu, staigāju pa iestādēm pēc visiem dokumentiem, viss it kā noklusa.

Pagāja trīs gadi. Par šo notikumu jau biju gandrīz aizmirsis. Tad kādu dienu veicot pavisam ikdienišķu naudas ņemšanu no bankomāta, tas pievāca karti, un izmeta ārā lapiņu, ka karte esot anulēta. Pārvarējis pirmo pārsteigumu, zvanīju bankai apjautāties, kas notiek. Un tur lūk sākās jautrība. Bankas operators man laipni paskaidroja, ka jauno karti es varēšot saņemt Daugavpilī. Manā balsī un izteikumos, maigi izsakoties, bija jūtama zināma nervozitāte, nevaru droši apgalvot, ka tur neiespruka pa kādam vārdam austrumu lielā brāļa valodā 🙂 Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »