Varonīgais laiks – vice-admirāls Brissons

novembris 11, 2013

Stāsts iz 1938. gadā izdotās grāmatas “Latvju varoņu gaitas”. Iepriekšējie stāsti Kalpaka bataljona gaitas un Kā mēs satriecām bermontiešus.

Stāstīšu par atmiņām no varonīgā laika, kad tika reālizēta Latvijas valsts neatkarība. Šīs atmiņas manā sirdī ieņem priviliģētu vietu, jo tur, pie Daugavas grīvas, esmu pieredzējis lieliskas vēstures lappuses radīšanu, kur franču flote un latvju armija kopīgi cīnījās par Latvijas atbrīvošanu.

Ierodoties Baltijā, tūdaļ pēc pamiera noslēgšanas, es, protams, necerēju, ka kādu dienu piedzīvošu ļoti lielo godu kopā ar jauno armiju iet cīņā pret mūsu senseno ienaidnieku.

Mans uzdevums bija, kopā ar Britanijas jūras divīziju, gādāt, lai vācieši uz jūras nepārkāpj pamiera noteikumus., un šim uzdevumam kalpoja arī franču jūras divīzija, kuras komanda bija uzticēta man.

Vice-admirālis Brissons

Vice-admirālis Brissons (Jean-Joseph Brisson, 1868 – 1957)

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Kā mēs satriecām bermontiešus

novembris 11, 2011

Šis ir stāsts no 1938. gadā izdotās grāmatas “Latvju varoņu gaitas”. Iepriekšējo par Kalpaka bataljona gaitām var redzēt te, nākošais – franču vice-admirāļa Brissona atmiņas.

Ģenerālis K. Berķis.

Ģenerālis Krišjānis Berķis

Ģenerālis Krišjānis Berķis

Sākot jau ar 10. oktōbri, armijas vadībai ienāca ziņas, ka mūsu niknākais pretinieks pārgrupē savus spēkus, tos koncentrēdams pie Daugavas lejgala, lai pēc neveiksmīgā uzbrukuma tiltiem tuvotos Rīgai no Bolderājas puses. Lai aizkavētu pretinieka spēku pārgrupēšanu, mūsu armija pate gatavojās Daugavas forsēšanai un tiltu pāriešanai. Gaismiņai svīstot, 14. oktōbrī mūsu daļas sāka pāriet tiltus, lai uzsāktu Pārdaugavas ieņemšanu. Šis uzdevums bija uzticēts 7. Siguldas kājnieku pulkam kapt. Kalniņa vadībā. Priekšējās rotas gan pārgāja, bet ienaidnieks tās pamanīja un atklāja tik spēcīgu uguni, ka vajadzēja atiet.

Taisni šai brīdi Daugavmalā ieradās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Uzbrukuma neizdošanās bija padarījusi bēdīgas karavīru sejas, bet valdības galvas ierašanās atkal pacēla viņu garastāvokli, tā ka tie bija gatavi atjaunot uzbrukumu.

Tad pēkšņi notika negaidīta nelaime. Kāda vācu lode ievainoja prezidentu kājā. Prezidents ar viņam piemītošo aukstasinību to uzņēma mierīgi, un ja uzbrukums tiešām atjaunotos, bija gatavs iet līdzi varonīgo siguldiešu rotām. Uzbrukuma atjaunošana tomēr nevarēja notikt: bija diena un ienaidnieks modri uzraudzīja mūsu katru kustību šaipus Daugavas.

Nākošās dienas rītā uzbrukumu atjaunoja ar 8. Daugavpils pulku. Visu nakti drudžaini gatavojamies uzbrukumam. Kad pirmie 3 trieciena vadi kapt. Mikelsona. ltn. Jirgensona un ltn. Parņicka vadībā, bija ieņēmuši priekštilta pozicijas Pārdaugavā starp Mūksalas kanālu un tiltu nobrauktuvī, ienaidnieks atklāja pa tiltu un tā pārgājējíem briesmīgu artilerijas un ložmetēju uguni. Tā pārtrauca mūsu palīgspēku pāriešanu. Uguns un ložu jūrā tiltu pārgājušie pirmie trieciena vadi gan turpināja izmisuma pilnu cīņu, līdz ienaidnieka pārspēks tos gandrīz pilnīgi iznīcināja.

Tā bija viena no drāmatiskākām kaujām, kuras varoņi tiešā vārda nozīmē krita mocekļu nāvē: bermontieši pārskaitušíes līdz ārprātam, mūsu ievainotos kareivjus sita un citādi mocīja, tiem lauzdami un izgriezdami locekļus. Starp viņiem bija arī ltn. Fichtenbergs, kura līķi sakropļotu līdz nepazīšanai, vēlāk atrada iesaldētu Daugavā.

Kauja pierādīja. ka bez spēcīgas artilērijas uguns mums nav iespējama Torņakalna ieņemšana tieši no frontes, bet šie uzbrukumi saistīja ienaidnieka uzmanību pie tiltiem.

Izmantojot stāvokli, 9. Rēzeknes’ pulks plkv. Bolšteina vadībā, sakāpa kuģīšos, kas bija bruņoti ložmetējiem un smilšu maisiem, un 15.oktobrī pārcēlās pāri Daugavas lejtekai. Palīgā nāca Sabiedroto flotes artilērija. Pēkšņais uzbrukums tā bija pārsteidzis ienaidnieku, ka krita Bolderāja, Daugavgrīva, un tā tika ieņemts Buļļupes tilts un Bolderājas kāpas līdz ar Spilves pļavu. Mūsu rokās krita 500 gūstekņu, 20 ložmetēju. 1 lielgabals un daudz kara materiālu.

Šī uzvara mūsu karavīrus ļoti saviļņoja. Viņu garastāvoklis vēl uzlabojās, kad naktī uz 17. oktobrī uz šejieni pārcēlās 7. Siguldas un 8. Daugavpils pulks līdz ar Latgales divīzijas štābu. Pirmais uzdevums bija ieņemt Cementfabriku, lai Daugavā varētu ienākt Sabiedroto flote.

Bez artilerijas sagatavošanas, divas dienas mēģinājām ieņemt Cementfabriku, tomēr tas neizdevās: Spilves klajais līdzenums un bermontiešu spēcīgie nocietinājumi bija galvenie iemesli mūsu neveiksmēm.

Ar uzbrukumu tomēr nevarējām vilcināties: kuru katru dienu Daugava varēja aizsalt un tādā gadījumā Daugavas straume vairs nevarētu aizkavēt viņas pāriešanu no vācu puses un mūsu mazajam karaspēkam būtu jāieņem daudz garāka fronte.

Sākās intensīva gatavošanās, papildinot apbruņojumu un divīzijas dzīvo spēku. Izstrādāja sīku uzbrukuma plānu. Mūsu karavīri un Sabiedroto kuģi saņēma sīkas apvidus kartes, sadalītas kvadrātos. Sabiedroto flote izdarīja punktuālu piešaudi, lai uzbrukuma gadījumā varētu sniegt kājniekiem atbalstu.

Mēģinājums 20. oktōbrī paplašināt placdarmu pie Sakaru mājām, neizdevās, jo trūka artilerijas atbalsta. Tas tomēr nemazināja mūsu cīņas spara. Sagatavošanās galvenam uzbrukumam – 3. novembrī – sekmīgi ritēja uz priekšu. Divīzijas papildināšanai uz Bolderāju pārcēlās 6. Rīgas kājnieku pulks. Sekmīgi darbojās mūsu transporta flotile kapt. Baumaņa vadībā un kaujas flotile – velkonīši, viņas “admirāļa” kapt. Puķīša vadībā. Bija nokārtots arī sakaru jautājums ar Sabiedroto floti. Vidutājību šeit uzņēmās angļu flotes kapt. Bentley.

lzstrādātā uzbrukuma pavēle paredzēja: 9. Rēzeknes kājnieku pulkam ieņemt Babītes un Priedaines staciju, 8. Daugavpils kājnieku pulkam – otro kāpu līniju pie Dammes muižas, 7. Siguldas kājnieku pulkam – Cementfabriku.

Lai saistītu ienaidnieka uzmanību plašā frontē, divas 7. Siguldas kājnieku pulka rotas kapt. Mucenieka vadībā, ar velkonīšiem devās jūrā un mēģināja Edinburgā izsēdināt desantu. Tā kā jūrā plosījās vētra, karavīri krastu sasniedza tikai gaismā un tos saņēma spēcīga uguns. Mūsējie ar zaudējumiem atgriezās jūrā.

Bumbu kalniņš

Bumbu kalniņš – vieta, kur 1919. gada 1. novembrī pulkvedis Krišjānis Berķis parakstīja pavēli par Pārdaugavas atbrīvošanas operācijas sākšanu

3. novembrī, ap plkst. 6 rītā, sākās izšķirošais uzbrukums. Zem spēcīgas Sabiedroto artilerijas uguns rēzeknieši plkv.-ltn. Bolšteina vadībā, ieņēma kāpas Priedaines stacijas virzienā, saņemot vairākus bermontiešu ložmetējniekus, mīnmetējus un citas kara mantas.

Daugavpiliešiem plkv.-ltn. Krustiņa vadībā, bija grūtāks uzdevums – forsēt Spilves pļavas pie Hapaka kanāla. Kanāli jau sedza plāns ledus, kas vēl neizturēja cilvēka svaru.

Bumbu kalniņa piemiņas plāksne

Bumbu kalniņa piemiņas plāksne

Divīzijas komandēšanas punkts atradās pie Šmitu mājām (skat. karti iepriekšējā saitē, turpat netālu ir Bumbu kalniņš – iespraudums), no kurienes varēja labi pārredzēt 7. un 8. pulka kaujas lauku. Pēc trīskārtēja uzbrukuma atkārtošanas un piepalīdzot Sabiedroto artilerijai, 8. puikam izdevās kanāli pāriet un ieņemt bermontiešu nocietinātās pozīcijas, pie kam saņēma gūstekņus un bagātīgu kara laupījumu. Siguldiešiem Cementfabriku ieņemt vēl neizdevās.

Pievakarē rēzeknieši bija jau izdzinuši ienaidnieku no Babītes un Priedaines stacijas: daugavpilieši ieņēmuši otro kāpu līniju un pie Bites mājām (Nordcķos) atņēmuši bermontiešiem 2 lielgabalus. Pretinieks tomēr izrādīja loti sīvu pretošanos un vēlāk lielgabalus nācās zaudēt.

4. novembrī rīta agrumā 6. Rīgas kājnieku pulks ieņēma Anniņmuižu; tā radās tāds stāvoklis, ka divīzija palika bez rezervēm. Pulks gan varonīgi cīnījās un ar neatslābstošu enerģiju sita robus pretinieka rindās, tomēr cieta lielus zaudējumus. 8. Daugavpils pulks atgāja divīzijas rezervē.

Lai turpinātu uzbrukumu Torņakalnam, bija nepieciešami no drošināt labo spārnu un ieņemt jūrmalu. Pāriet tiltu nebija viegla lieta. Pēc trīskārtīgas kara operācijas atkārtošanas, mūsu rotām tas arī izdevās un gar Lielupi pret mums virzīto ienaidnieka pretuzbrukumu atsita.

Ar jūrmalas ieņemšanu mums bija radies visai neērts stāvoklis, jo bermontieši palika aizmugurē. Tādēļ 8. novembra rītā mūsējo rota, kapt. Pļavnieka vadībā, paslēpās Lielupes malā niedrās uz ledus un pēc artilērijas sagatavošanas pārgāja Lielupi. Pēkšņais uzbrukums bermontiešiem nāca negaidīts un tie pānikā metās bēgt, mūsējiem atstādami savas pozīcijas un pamesdami kara mantas un pat cepures. Vakarā mūsu rotas bija jau ieņēmušas apvidu līdz Dubultu šaurumam. Vēl atlikās Dzilnas celu mezgls uz Kalnciemu, kuru bija nepieciešami ieņemt – spārna nodrošināšanai.

To nākošā dienā veica 9. pulks.

Mūsu armijas varonīgās cīņas, kaut gan savienotas ar zaudējumiem, bija paspējušas sagatavot ceļu, izšķirošam triecienam ‘Torņakalna atbrīvošanā.

Rīgas atbrīvošanas no Bermonta kauju shēma

Rīgas atbrīvošanas kauju shēma

Tā sākās nakts tumsā, 10. novembrī. Kapt. Aparnieka partizāni ar veiklu manevru aizgāja bermontiešu aizmugurē Švarcmuižas rajonā. Šis partizānu gājiens izsauca pilnīgu apjukumu. Mūsu baterija pie Babītes stacijas ievadīja 9. pulka uzbrukumu Tīriņmnižas virzienā. 8. pulks virzīja uzbrukumu uz Šampēteri, lai pēc tam kopā ar 6. Rīgas pulku apietu Torņakalnu; 7. Siguldas pulks sekmīgi forsēja Cementfabriku, lai pēc tam turpinātu Torņakalna iztīrīšanu no bermontiešiem.

Izšķirošā uzbrukuma sekmes veicināja tas apstāklis, ka iepriekšējā dienā frontē ieradās armijas virspavēlnieks plkv. J. Balodis ar štāba priekšnieku plkv. P. Radziņu. Virspavēlnieks ar viņam piemītošo vienkāršību un latvisko domu skaidrību pārrunās ar karavīriem, lika tiem aizmirst visas cīņu grūtības un pacēla viņu garastāvokli izšķirošām cīņām.

Pēc sīvām cīņām 8. pulks ieņēma Skultes muižu. Plkst. 7 vakarā krita Cementfabrika. Ceļš Torņakalna atbrīvošanai bija brīvs.

Pārdaugavā dārdēja ielu cīņas. Studentu bataljons un kara skola pa Daugavas ledu arī virzīja savus spēkus uz Torņakalnu. Mūsu rokās krita viens ienaidnieka atbalsta punkts pēc otra, un 11. novembra rītā Pārdaugava atgādināja pilnīgu postažu, bet tanī vairs nebija naidīgā pretinieka karaspēka. Misteriozā nakts uz 11. novembri, bālās mēneša gaismas apstarota, atgādināja „raganu katlu“ un neiedomājamu sajukumu. Mūsu varonīgie cīnītāji bija savās sargu vietās, un nezaudēdami orientēšanos un cīņas sparu, satrieca latvju tautas nāvīgāko ienaidnieku.

Ši nakts noslēdza Bolderājas republikas pastāvēšanu, kurā veselu mēnesi manis komandētie pulki bija atgriezti no ārpasaules. Šai laikā vietējos iedzīvotājos bijām atraduši palīdzīgus un patiesus draugus.

Atceros kādu vecīti, vārdā Balodis, kas pa „republikas” pastāvēšanas laiku godam pildīja armijas spiega pienākumus. Āvies pastalās, maizes kulīti mugurā, viņš vairākas reizes izstaigāja bermontiešu fronti līdz pat Jelgavai un atnesa vērtīgas ziņas. Pēc viņa darbības varēja vērot, ka viņš to nedarīja tikai atalgojuma dēļ, bet gan savas iekšējās sirdsbalss skubināts. Savu darbu viņš turpināja lielinieku frontē, kur kādā gājienā lielinieku aizmugurē šis sirmais latvju patriots savu pārdrošību samaksāja ar dzīvību.

Vēsturiskajā naktī notika arī vairāki kuriōzi. Spilgti vēl atmiņā gadījums ar 8. Daugavpils kājnieku pulka kapt. Ciemiņu, kas
ielu cīņās bija kritis bermontiešu. gūstā. Bermontieši bijuši tik apstulboti, ka vairs nezinājuši, kur viņu štābs. Kapt. Ciemiņš labprāt uzņēmies viņus uz to novest. Visi devušies turp, un tikai tad, kad gūstītāji atradušies mūsējo rindās, tie atjēgušies.

11. novembra rītā, pēc Pārdaugavas atbrīvošanas Rīgas iedzīvotāji brīvi uzelpoja. Baznīcu zvanu skaņas; vēstīdamas lielo uzvaru, pildīja gaisu ar svētsvinīgu dunoņu, kurai līdzi aizšalca latvju gadsimtu sīvākā naidnieka pēdējie vaidi.


Malkas apkures sistēma

marts 28, 2011

Es jau vienā no saviem iepriekšējiem mājas būvniecības un iekārtošanas rakstiem minēju, ka būs jāuzlabo apkures sistēma. Tad nu tagad detalizēti pastāstīšu kā uzlabošana izpaudās un kas no tā sanāca.

Mājā (apkurināmā platība ~160 m2) sākotnēji bija ierīkots malkas apkures katls ar 20kW jaudu. Kopējais ūdens daudzums sistēmā pa visu māju ieskaitot katlu, radiatorus un trubas sanāca ap 130 litriem. Kā to izrēķināju? Apkures katlam to var atrast tā mājaslapā vai dokumentācijā, radiatori man ir Purmo Compact, tiem savukārt visādus tehniskos raksturlielumus tai skaitā izmērus – augstumu un garumu, jaudu, svaru un ūdens ietilpību var atrast ražotāja mājaslapā. Attiecīgi katls diezgan ātri (apmēram pusstundas laikā intensīvi kurinot) radiatorus uzsildīja jau ļoti jūtami siltus, taču tie tikpat ātri arī atdzisa, tiklīdz kurināšana beidzās. Līdz ar to bija skaidrs, ka ziemā draudēs tradicionālā problēma mājām ar malkas apkures katliem – vakarā pirts, no rīta vēss, vai vakarā normāli un no rīta dubaks. Ja vien, protams, nav vēlme naktī ik pa pāris stundām celties augšā un piemest malku 🙂 Nevienam no mums šādas vēlmes pilnīgi noteikti nav un nebija, tāpēc meklēju citus risinājumus.

Lasot un interesējoties par komforta uzlabošanas iespējām, atradu ieteicamo risinājumu – ūdens akumulatorus. Tā kā ūdens ir ļoti viegli pieejams un tai pašā laikā ar lielu siltumietilpību, tad rupji runājot pietiek mājā uzstādīt pietiekami lielu ūdens mucu, to uzsildīt un tad lēnām laist apkures sistēmā un māja silta.

Otra lieta, kas man krita uz nerviem, bija tā, ka it kā ir malkas apkure, bet siltais ūdens tiek sildīts tikai ar elektrisko boileri. Ievērojot pēdējā laika Latvenergo rijību, tas varbūt ir ērts, bet ne lēts risinājums. Es, protams, biju dzirdējis par malkas apkures boileriem, tas tad arī bija vēl viens mērķis. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Latvenergo tarifu vēsture

janvāris 26, 2011

Latvenergo no 2011. gada 1. aprīļa paaugstina tarifus. Šai sakarā man interesēja, kā tad vēsturiski mums tie ir attīstījušies, atvainojiet pieauguši. Nākošajā tabulā redzami skaitļi un diagrammā vizuālā interpretācija. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Mājas nodošana ekspluatācijā

Decembris 15, 2010

Fūuuuu… Beidzot tas ir noticis. Esmu saņēmis aktu par mājas nodošanu ekspluatācijā. Beidzot oficiāli dzīvoju nevis bomžatņikā vai jaunceltnē, bet mājā, kas atbilst visiem Latvijas būvnoteikumiem, būvnormatīviem un sazin kam vēl. Bet jāatzīst, ka ceļš uz to nebija viegls, nebūt ne. Tas nebija arī lēts. OK bet tagad par visu pēc kārtas, iespējams kādam kolēģim būvniecībā vēl šī pieredze var noderēt nākotnē 🙂

Tātad sākās viss ar to, ka atbilstoši bankas prasībai par mājas nodošanu ekspluatācijā viena gada laikā no kredīta izsniegšanas brīža, es sāku interesēties ko tas vispār nozīmē. Atradu, ka ir Ministru kabineta noteikumi Nr.299 Noteikumi par būvju pieņemšanu ekspluatācijā, kuros šis process ir vairāk vai mazāk noteikts. Papildus tur uzskaitītajam:
23. Ģimenes māju vai zemnieka sētu ir pieļaujams pieņemt ekspluatācijā, ja:
23.1. ir pilnīgi pabeigti vispārējie būvdarbi un inženierkomunikāciju izbūve, veikta fasādes apdare un ir labiekārtota teritorija ielas pusē;
23.2. ir iekārtota vismaz viena dzīvojamā telpa, virtuve un sanitārais mezgls, kā arī sanitārās iekārtas ir pievienotas inženiertīkliem,
šādos tādos forumos salasījos, ka jābūt vismaz iesāktai sētai, vismaz grantētam pievadceļam, adreses nosaukuma vai numura plāksnītei un karoga vietai. Par to, kā būvēju sētu, bija atsevišķs stāsts, fasāde jau man bija apmesta un pabeigta, ar to viss bija kārtībā, atlika tikai pielikt notekcaurules. Samērīju garumus, un tās iegādājos SIA Skārda nams par ~200 Ls un vēl ~90 maksāja izlaižamas alumīnija kāpnes, kas bija nepieciešamas procesā. Palasījos teorētisko materiālu par to, kā sastiprināt notekas un caurules, un slēju tik augšā. Rudens lietus manas konstrukcijas izturēja (ūdens garām netek), tagad, protams, priekšā vēl ziemas sniega pārbaudījumi, kas var izrādīties ne mazāk nopietni.

Notekcaurules

Notekcaurules

Tālāk meklēju mājas numura plāksnītes izgatavotāju un atcerējos, ka tāda ir uz Tērbatas ielas, šķiet šī iestāde (tiesa gan mājas lapā viņi šādu pakalpojumu nez kāpēc nepiedāvā, bet reāli plāksnītes bija viņu repertuārā). Plāksnīti, protams, var piestiprināt nošpikojot vietu no kaimiņu mājas, bet ir vērts atcerēties, ka tam ir domāti speciāli noteikumi, piemēram, Babītes pagastam tie ir šeit. Jādomā, ka tie ir vairāk vai mazāk vienādi visā Latvijas teritorijā.

Šos darbu paveicis ar naivu apmierinājuma sajūtu sirdī, ka darbi paveikti un palicis mazākais – sagādāt papīrus – devos uz pagasta būvvaldi. Dohhhhhhhh. Šeit būvinspektors man pirmo reiz aplauza spārnus 🙂 Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Par Kalpaka bataljona gaitām 1918./19. g.

novembris 18, 2010

Ieraudzīju laacz apsveikumu Latvijai un atcerējos, ka man taču ir 1938. gadā izdotā grāmata “Latvju varoņu gaitas”, kurā apkopoti vairāku autoru stāsti par brīvības cīņām. Un tad nu šeit Jūsu uzmanībai viens no šiem stāstiem, kas rāda ar kādām problēmām Latvijas valstij (un sākotnēji Oskara Kalpaka, vēlāk Jāņa Baloža komandētajam bataljonam) sākumā bija jācīnās, rāda to, ka tolaik cilvēki neņaudēja par desmit dažādiem sociālajiem pabalstiem un to kāpēc valdība neiztīra viņu durvju priekšu, bet bija gatavi iet pretī lielam nezināmajam un sekot sākotnēji diezgan utopiskai idejai. Protams, grāmata ir izdota attiecīgā vēstures laikmetā un tas ir atstājis nenoliedzamu zīmogu uz tās saturu, bet tā laika noskaņa ir pilnībā jūtama.

Par Kalpaka bataljona gaitām 1918./19. g

Pulkvedis Apsīts

Kā sapnis liekas 1918. gada pēdējās dienas un 1919. gada sākums. It kā negribas vairs pašam ticēt, ka viss notikušais īstenībā pārdzīvots. Tagad liekas tas viss neiespējami, liekas, ka pat cilvēki kļuvuši gļēvāki, nevarīgāki. Un liels jautājums, cik būs tādu, kas spētu to pašu vēlreiz pārdzīvot. Kaut tikai, lai atceras kā pirmās Rīgā saformētās vienības tika barotas, tad droši var teikt, ka grūti būs atrast tādus cilvēkus, kas būtu tik pieticīgi kā 1918. g. beigas un 1919. g. sākumā kalpakieši.

Cik nabadzīga bija tikko proklamētā valsts, liecina fakts, ka tā pat nespēja dot saviem karavīriem, dažām rotām, uzturu. Pirmām vienībām uzturu izdeva Rīgas pilsētas valde savās lauku virtuvēs. Rīgā toreiz bija liels pārtikas vielu trūkums. Ļaužu virtuvēs, kādas toreiz Rīgā bija vairākas, viss uzturs sastāvēja no sautētiem burkāniem, kāļiem, lopbarības bietēm. Pat kartupeļus deva tikai dažas reizes nedēļā. Citu taukvielu, izņemot margarīnu, nedabūja. Katru nedēļu ceturtdienās pusdienās izdeva gaļas zupu un ļoti mazu zirgu gaļas gabaliņu — ap 80—100 gr. Tomēr kalpakieši bija ar to apmierināti, jo apzinājās, ka valsts nekā vairāk nevar dot.

Tālāk dažas ainas par Rīgas atstāšanu. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Klusumu iztraucējot…

augusts 16, 2010

Kā jau iepriekšējā rakstā pirms vairāk kā 3 mēnešiem rakstīju, esmu aizņemts ar iegādātās mājas iekārtošanu un uzlabošanu. Jāatzīst, ka process vismaz pagaidām ir visai aizraujošs (un arī ļoti laikietilpīgs) par spīti izteikumam, ka cilvēks esot apmierināts savā dzīvē divreiz – tad, kad māju nopērk, un tad, kad pārdod. Mājas iegādei bija vairāki mērķi, tai skaitā arī – nodrošināt nodarbinātību, kas nav saistīta ar datoriem, vakaros un pa brīvdienām. Šo mērķi nu es esmu sasniedzis stingri vairāk ka par 100%  – potenciālo darbu un izdevumu saraksts ietver vismaz pāris gadus tālu nākotni un nācās vairākkārt pārskatīt prioritātes atklājoties jauniem un svarīgākiem darbiem, kas sākotnēji nemaz netika paredzēti vai izrādījās krietni svarīgāki.
Māju iegādājos ar baltām riģipša (jā tieši riģipša no vārda Rīga! skat. vairāk “Ķīmiskā rūpniecība Latvijā: cements, kaļķi, ģipsis (1918–1944)” 158 lpp. un arī rigips.com tas pieminēts ) sienām, ar funkcionējošu apkuri, savilktu elektrību, ūdens un kanalizācijas pievadiem. Tā kā mājas iegādes mērķis bija visus iespējamos darbus (saprātīgā apjomā, protams) darīt pašam, tad palīgā tika ņemts tikai viens radinieks uz pārdesmit dienām, kas profesionāli nodarbojas ar iekštelpu darbiem (sienu konstrukcijas, siltināšana, špaktelēšana, krāsošana utml) un flīzētāji, jo tas ir pārāk specifisks darbs un prasa zināmu praksi, lai rezultāts izskatītos normāli. Vispirms vairāki mēneši (vakari un nedēļas nogales) pagāja tiekot pie funkcionējošas virtuves, sanitārajiem mezgliem, uzlabojot mājas siltinājumu (pāris sienām tas vienkārši nebija, griestiem bija par maz) un novedot istabas vismaz tādā stāvoklī, lai sienas un griesti būtu balti un līdzeni.

Arī līdz šim man bija zināmas iestrādes kokapstrādē – dažas bildītes no paveiktā var redzēt manā angliskajā emuārā. Tagad nu man bija iespēja šīs iemaņas likt lietā plašā apjomā. Viens no paveiktajiem darbiem bija neapstrādātu masīvkoka Madepar durvju “novešana līdz kondīcijai”. Tai vietnē bildēs jau ir redzamas tās skaistas un lakotas, taču reāli pārdod tās neapstrādātas, līdz ar to man nācās tās slīpēt, beicēt, lakot un pulēt, toties tagad ir tiešām koka durvis, kas nemaksā vairs ~60 Ls, bet kādas divas trīs reizes vairāk un no kurām var putekļus noslaucīt nesaplēšot lupatiņu dēļ nekvalitatīvās apdares.

Durvis jau noslīpētas

Durvis jau noslīpētas

Durvis jau nobeicētas un nolakotas

Durvis jau nobeicētas un nolakotas

Durvis jau ieliktas, bet bez aplodām

Durvis jau ieliktas, bet bez aplodām

Otra lielā lieta neskaitot visādus sīkumus bija nosacīta “virtuves iekārta”. Tā kā virtuvē, ja tajā vispār kaut ko dara, protams, ir nepieciešama liela darba virsma, tad nācās tādu izveidot. Virsmas var nopirkt jebkurā būvmateriālu veikalā, pašam atlika tikai pierīkot kājiņas, durtiņas, izgriezt caurumus izlietnei un plīts virsmai un pie reizes arī plauktiņš iekšā sanāca.

Virtuves galds

Virtuves galds

Secinājums – mierīgi var novilkt kādus pāris gadus, līdz prioritāšu rinda nonāks arī līdz kārtīgai virtuves iekārtai. Trešā lielā lieta bija sēta. Sākotnējā doma par standarta betona stabiņiem un sētiņas gabaliņiem starp tām evolucionēja par domu, ka jāveido viss no koka, jo kokmateriālus ir iespēja dabūt par velti, nepieciešams tik vien pašam atvest. Tad nu tika likts lietā lentzāģis, sazāģēti stabi un dēlīši, tad atvests tas viss uz mājām un sāku būvēt žogu.

Žoga stabi

Žoga stabi

Pa starpu izrādījās, ka Opel Zafirā var iekraut 0.8 m3 kokmateriālus, arvien vairāk pārliecinos, ka esmu iegādājies daudzfunkcionālu mašīnu 🙂 Visi koki tika noēvelēti un vairākas reizes impregnēti ar cerību, ka kādus gadiņus jau izvilks.

Vēl nekrāsots

Vēl nekrāsots

Tā visa laikā vēl un vēlreiz nopriecājos, ka izvēlējos koku, jo stabi nav jāierok mega precīzi kā tas būtu ar betona stabiem, ir iespēja gan staba augšu piezāģēt vajadzīgajā garumā, gan brīvi variēt attālumu starp stabiem. Tiesa gan kā vienmēr izrādījās arī šāda žoga izmaksas galu galā nemaz nav tik mazas, jo eņģes, stūrīši un skrūves maksāja kopā  ~120 Ls un antiseptiķis vēl kādus ~45.

Žogs gatavs!

Žogs gatavs!

Protams, bija vēl visādi citādi sīki un ne tik sīki darbi – kā krāsošana, elektrības pievilkšana šādās tādās vietās. Viens no nepatīkamākajiem darbiem bija ūdens pievades un apkures izmaiņas, jo ne visur tā izrādījās tieši tajās vietās, kur man gribējās. Ūdens (atšķirībā, piemēram, no koka un elektrības) nekad man nav paticis, un tā tas izrādījās arī šoreiz. Acīmredzot arī ūdenim es nepatīku, jo no dažiem desmitiem savienojumiem, ko man nācās izveidot, vismaz pārītis izrādījās apslēpti brāķi – sāka pilēt kādu brīdi pēc ekspluatācijas sākuma – un nopludināja griestus. Katrā sliktumā savs labums – tā kā sienas vēl visas ir baltas un neapstrādātas, tad pludināšanai sekas ir minimālas 🙂 Darbs ar kanalizācijas caurulēm toties izrādījās viena vienīga izprieca – gluži kā bērnu dienu konstruktors – ņem vajadzīgos caurulītes gabaliņus un spraud tikai kopā. Ja kāds par garu, ar fleksi – šņakt – un nost.
Vēl protams līdz plānoto uzdevumu saraksta beigām ir vismaz pāris gadi un krietnas naudiņas izdevumos ierakstāmas, bet uz šo brīdi var pilnīgi mierīgi un ar ērtībām dzīvot. No šāda viedokļa raugoties, priecājos, ka tomēr nopirkām māju, kurā nebija tikai melnas betona sienas vai vienkārši zemes gabalu, jo tad veicamo darbu daudzums būtu vienkārši mežonīgs, vai, protams, paliek otra iespēja – maksāt strādniekiem.
Tādi lūk mani šīgada piedzīvojumi. Līdz ziemai vēl jāizdara vairākas lietas – jāpieliek notekcaurules, jāuzlabo apkure un vēl bariņš sīkāku lietu. It kā nekas daudz, bet kā pieredze liecina, tad vismaz viens no diviem – laiks vai nauda – tiek patērēts vismaz divreiz vairāk, kā sākotnēji plānots 🙂