Varonīgais laiks – vice-admirāls Brissons

Stāsts iz 1938. gadā izdotās grāmatas “Latvju varoņu gaitas”. Iepriekšējie stāsti Kalpaka bataljona gaitas un Kā mēs satriecām bermontiešus.

Stāstīšu par atmiņām no varonīgā laika, kad tika reālizēta Latvijas valsts neatkarība. Šīs atmiņas manā sirdī ieņem priviliģētu vietu, jo tur, pie Daugavas grīvas, esmu pieredzējis lieliskas vēstures lappuses radīšanu, kur franču flote un latvju armija kopīgi cīnījās par Latvijas atbrīvošanu.

Ierodoties Baltijā, tūdaļ pēc pamiera noslēgšanas, es, protams, necerēju, ka kādu dienu piedzīvošu ļoti lielo godu kopā ar jauno armiju iet cīņā pret mūsu senseno ienaidnieku.

Mans uzdevums bija, kopā ar Britanijas jūras divīziju, gādāt, lai vācieši uz jūras nepārkāpj pamiera noteikumus., un šim uzdevumam kalpoja arī franču jūras divīzija, kuras komanda bija uzticēta man.

Vice-admirālis Brissons

Vice-admirālis Brissons (Jean-Joseph Brisson, 1868 – 1957)

Kad biju ieradies Baltijā un nācis sakarā ar franču sūtni Dānijā un Zviedrijā, un ar seru Valteri Kovanu, kas komandēja Britanijas floti, es redzēju, ka, Sabiedroto flotes uzraudzītī, vācieši Baltijas jūrā nedrīkstēja atklāti pārkāpt pamiera noteikumus, bet pavisam citādi uzvedās uz sauszemes Vācijas austrumos, kur viņus nekavēja nekādi Sabiedroto spēki.

Un notikumiem Baltijā es sekoju ar pelnītu uzmanību, sevišķi Latvijā, kur šie notikumi tiešām bija ārkārtīgi svarīgi.

Pamiers, kas apstiprināja, ka Vācija karu zaudējusi, radīja labvēlīgus apstākļus Latvijas valsts tapšanai, pēc kā visa zeme tik ilgi un neatlaidīgi bija dzinusies.

Čakste, Meierovics, Grosvalds bija Latvijas pārstāvji Miera konferencē, un viņi ar savu cildenumu un gaišo patriotismu ātri guva panākumus savās prasībās, lai Sabiedrotie atzīst viņu valsts tiesības, aizkavējot Vācijas savtīgu iejaukšanos, kura, Latvijai topot, redzēja izgaistam savas cerības – galīgi okupēt šo valsti un tās zemi izdalīt vācu kareivjiem, kurus šis kārais kumoss viļināja uz austrumiein, – ar šo solījumu ikkatru dienu kairināja brīvprātīgos ,,Baltijas“ armijai no Berlīnes padibenēm.

Es negribu sīki atcerēties nemiera pilnās dienas, ko pārdzīvoju kopā ar manu biedri, angļu admirāli seru Valteri Kovanu un citiem Sabiedroto misiju locekļiem, kas bija sūtīti uz Latviju; es pārāk maz mīlu polītiku un šīs atmiņas man atgādinātu daudzus sāpīgus iespaidus.

Lielinieki bija iebrukuši Latvijā, viņi bija ieņēmuši Rīgu un aplenkuši Liepāju. Uz baltiešu baronu pieprasījumu bija atsteidzies fon der Golcs, aizsargāt viņus un kopā ar viņiem glābt vācu kundzību Kurzemē. Zeme bija vācu varā un, no otras puses, sarkano baru draudos. Latvijas valdībai bija tik vāji līdzekli Liepājas aizstāvēšanai, ka bija jābaidās katastrofas. Aizstāvēšanās spēki bija nesaskaņoti un nevienprātīgi; daži tiešām dega cildenā sajūsmā un bija gatavi upurēties, lai tēvijai briesmās palīdzētu, bet citiem trūka morāliska spraiguma, lai noturētos vajadzīgos augstumos. Fon der Golca vācu pulki bija loti aizdomīgi. Nedisciplinēti, atnākuši uz austrumiem vienīgi karā iedzīvoties, nometoties uz dzīvi šajā valstī, tie gribēja panākt savu, daudz neriskējot.

Kņazs Avalovs Bermonts un grāfs fon der Golcs

Kņazs Avalovs Bermonts un grāfs fon der Golcs

Es negribu vēl reizi to pārdzīvot, kad lielinieki no vienas puses un fon der Golcs no otras latvju tautu padarīja par mocekli, kad pēc lielinieku asinsdarbiem., nāca majors Fletchers ar saviem ļaudīm, jau pēc Rīgas atņemšanas lieliniekiem. Es negribu arī kavēties pie tām atmiņām, kad mēs, Sabiedroto flotes jūrnieki, lai cīnītos ar fon der Golca politiku, bijām spiesti vērst blokādi pret šo valsti un viņai liegt nepieciešamākos pārtikas priekšmetus. Bet es gribu savās atmiņās no jauna pārdzīvot to laiku, kad vācieši, beidzot nometuši masku, uzbruka Rīgai un pret šo neapcietināto pilsētu atklāja uguni.

Dažas dienas pirms šī notikuma dienesta pienākumi mani bija aizsaukuši uz Kopenhagenu. Patlaban biju vizītē pie Francijas sūtņa, kad Kopenhāgenā ieradās Latvijas pārstāvis. Viņš atveda ziņu, ka vācieši apšauda Rīgu.

Nav lieki jāuzsver, cik sāpīgi satriekti bijām mēs ar Francijas sūtní.

Kopenhāgenā biju nodomājis štābam un kuģa ļaudīm ļaut dažas dienas atpūsties; cik visi bija pārsteigti, kad es, atgriezies no Francijas sūtniecības, pavēlēju steidzīgi saņemt produktus un doties palīdzēt Rīgai, ko vāci apšaudīja.

Un 1919. gada 12. oktobra vakarā ieradāmies Daugavas grīvā, kur bākas bija nodzēstas un mums bija jāgaida rīts, lai varētu iebraukt Daugavā, pievienoties citiem Sabiedroto kuģiem, kas jau bija noenkuroti Daugavas lejasgalā. Angļu iznīcinātājs ,,Abdiel“ un angļu flotilijas komandieris Kurtiss, uz sava priekšnieka sera Valtera Kovana pavēli, nāca nodot manā komandā visus anglu kuģus, kas atradās Daugavā un Rīgas jūras līcī. Angļu admirāls, ar vienu savas flotilijas daļu, no Bjoerkes salas uzraudzīja padomju floti, kas bija patvērusies Kronštatē, un man bija jārīko Sabiedroto operācijas Daugavā.

Būtu interesanti atcerēties ikkatru sīkumu, kā latvji sagatavojās kara gājienam, kam bija lemts iztīrīt. zemi no pēdējā vācieša. Bet ģenerālis Balodis zin labāk, kā neviens, kā viss notika, kādēļ un kādiem līdzekļiem fon der Golcs mēģināja izvairīties no ēvakuācijas pavēles, ko maršals Fošs tam bija devis Sabiedroto vārdā.

Fon der Golcs nozuda, bet tikai šķietami, un „Baltijas“ armijas vadību atklāti pārņēma avantūrists Bermonts, saukts ,,princis Avalovs“, pieņemdams Austrumu brīvprātīgo armijas virspavēlnieka tituli. Un viņš, neklausīdams ģenerāļa Judeņiča pavēlei, kas to sauca uz Narvu pievienoties viņa komandētiem krievu pulkiem palika, lai kopā ar fon der Golca ļaudīm gatavotu uzbrukumu Rīgai.

Latvji, juzdami negaisu tuvojamies, rosīgi sagatavojās. Notikumi bija drudžaini steidzīgi. 8. oktobrī Bermonta pulki uzbrūk un, neraugoties uz steigā formēto latvju bataljonu pūlēm, sasniedz Daugavas kreiso krastu. Tad sākas Rīgas apšaudīšana; tas, tiešām, izvēršas par Latvijas karu ar Vāciju, jo krievu kareivji, kas bija brīvprātīgi iestājušies Bermonta armijā, dezertē un paliek tikai vācieši, kurus pabalsta Berlīnes valdība.

Ikkatru nedēļu es visās tēlegrammās uz Parīzi atgādināju, cik nepieciešami vajadzīgs atsaukt fon der Golcu uz Vāciju. Bet viņš prata izvairīties no visām pavēlēm un, galu galā, viņam bija jāpiedzīvo savu nodomu sabrukums, – viņa pulku sakaušana latvju uzbrukumā 1919. gada 15: oktolbrī.

Man tas viss labi palicis atmiņā. Es redzu Sabiedroto kuģus, kas aukstā, bet skaistā pēcpusdienā, sekojot mana kuģa priekšzīmei, atklāja uguni pret vācu ierakumiem Daugavgrīvā un pie Lielupes. Drīz pēc tam pirmie velkoņi ar latvju pulkiem cēlās pāri Daugavai, mūsu uguns aizsardzībā. Ienaidnieka pulki, negaidītā uzbrukuma pārsteigti, zaudēja līdzsvaru un bēga, flotes uguns vajāti… Latvju pulki ieņēma kreiso krastu. Noiets pirmais solis uz Latvijas neatkarību! Bija vajadzīgs gandrīz vesels mēnesis, lai to pilnīgi reālizētu; un dažreiz es, ar visu savu ticību jaunās latvju armijas drosmei, tomēr baidījos, ka viņa var sadurties ar tādiem spēkiem, kas apturēs viņas gājienu uz priekšu. Es baidījos, ka, frontē nonākot tik tālu, kur vairs nesniedz mūsu lielgabali, latvju armijai, bez pietiekoš.as artilērijas, vajadzēs apstāties un sākt ierakumu cīņu.

Es pat baidījos, ka mūsu palīdzība var kļūt nenozīmīga, jo šāvieni bija netieši. Par laimi, bailes bija veltas.

Pulkvedis Balodis, iecelts par virspavēlnieku, bija izstrādājis uzbrukuma plānu, kas mums deva iespēju sistēmatiski šaut no Sabiedroto kuģiem; labās organizācijas dēļ mūsu uguns bija ļoti derīga, taustāms atbalsts pulkiem. Turklāt Sabiedroto palīdzība latvju neatkarības cīņām armijā un tautā radīja lielu morālisku iespaidu, bet vācu pulkus pilnīgi demorālizēja. Cīņa, ko fon der Golcs bija sācis pret Sabiedrotiem, noteikti sāka vērsties par viņa negodu un kaunu.

Cik garas man likās šīs gaidīšanas dienas, kad latvju armija, pārtraukdama savu virzīšanos uz priekšu, gatavojās ģenerāluzbrukumam, kurš bija nodomāts saskaņā ar lietuvjiem un poļiem! Es ļoti baidījos, ka ledus dēļ būšu spiests aizbraukt no Daugavas un no jūras līča, kad operācijas vēl nebūs beigušās. Pretojoties ienaidnieka spēcīgai artilerijai, es jutu, cik neizteicami derīgi ir mūsu kuģi ar savu artileriju.

Vāci visiem spēkiem centās panākt, lai mūsu kuģi’ cīņā neiejauktos. Atceros, ka sāka bombardēt mūsu noenkurošanās vietas, tomēr bez seviškiem panākumiem, jo nogalināja tikai vienu aitu; taču mēs bijām spiesti vairākas. reizes pārvietoties. Vācu vidējā lieluma artilerija mums nodarīja sāpīgākus zaudējumus, jo ķēra angļu kreiseri ,,Dragon“, nogalinot 8 cilvēkus un vairākus ievainojot.

Kreiseris Dragon

Kreiseris Dragon

Vienu laiku es cerēju, ka angļu bruņukuģis ,,Erebus“, kas bija no Anglijas sūtīts uz Bjoerkes salu, admirāļa Kovana rīcībā, dažas dienas varēs palikt Rīgas jūras līcī un ar savu lielo – 305 m/m artileriju padzīt vāciešus no Rīgas un pārtraukt Rīgas bombardēšanu, ko tie nepārtrauca nevienu dienu; bet ,,Erebus“ bija nepieciešams Bjoerkes salā un man vajadzēja iztikt bez viņa.

Bruņukuģis Erebus

Bruņukuģis Erebus

Par laimi man ziņoja, ka no Parīzes manā rīcībā sūtīs kreiseri ,,Gueydon“, kura 19 c/m lielgabali.tomēr varēja būt ļoti noderīgi, kaut nebija tik vareni, kā angļu bruņukuģis – 305.

Pa to laiku mēs. dabūjām zināt, ka lietuvji, 35 kilometrus dienvidos no Šauļiem, bija gūvuši teicamus panākumus pret vāciešiem. Pulkvedis Balodis sajūsmināts! Stāvoklis lielisks! Tas top ar katru dienu labāks; Bolderājā ierīkota jaunkareivju apmācība, pirms sūtīšanas uz fronti; kaut cīņā pret lieliniekiem latvju karaspēku igauņi vairs neatbalstīja, tomēr bija iemesls cerēt, ka nodomātais Rīgas atbrīvošanas uzbrukums varēs sākties paredzētā laikā – 3. novembrī, un ka tas vaiņagosies sekmēm.

Uzbrukuma sagatavošanas darbi bija pabeigti ātrāk, nekā sākumā domāja, kādēļ 3. novembra vietā gribēja uzbrukt jau 2. novembrī. Bet ,,Gueydon“ varēja ierasties tikai 2. novembra vakarā.

Bet uzbrukšanas plāns bija izstrādāts rēķinoties ar to, ka ieradīsies „Gueydon“ un „Francis Garnier“, līdz ar ,,L’Aisne“, kas to pavadīja; ja uzbrukums sāktos agrāk, šie trīs kuģi nevarētu tajā piedalīties. ,,Garnier“ un ,,L’Aisne“ trūkumu es daudz nesajustu, jo vieglo kuģu man pietika sekmīgai rīcībai; bet man bija žēl, ka nebūs ,,Gueydon“ lielā kalibra lielgabalu, un es nolēmu prasīt, lai uzbrukumu sāk tomēr 3. novembrī. Pulkvedis Balodis, arvien saticīgs, atnāk pie manis uz kuģa lietu nokārtot, un ir ar mieru ģenerāluzbrukuma sākumu gaidīt līdz 3. novembra rītam. Viņš atstāj pie manis savu sakaru virsnieku, un es jau sapņoju par to, kādu iespaii du atstās uz bermontiešiem ,,Gueydon“ 19 c/m lielgabalu šāvieni!

„Nepārdod ādu, kad lācis vēl ‘mežā,“ teic vecs sakāmvārds. Šajā gadījumā tā varēja sacīt par mani, jo „Gueydon“ ienākot Rīgas jūras līcī, bija sadūries ar šķēršļiem, kas aizkavēja viņa ierašanos nodomātā laikā. Un uzbrukumam bija jāiesākas bez viņa smagās artilerijas palīdzības. 3. novembri, ap pusseptiniem no rīta, sazinoties ar pulkvedi Berki, kas komandēja Daugavgrīvā esošās karaspēka daļas, mēs atklājām uguni.

Cik liels bija mūsu prieks, kad redzējām uzbrukuma spožās sekmes! Dienai beidzoties latvju armija bija okupējusi 3. kāpu līniju un turpināja uzbrukumu uz dienvidiem no Rīgas un Tukuma dzelzceļa, lai atbrīvotu ceļu no Bulduriem uz Lielupi. Kāda sajūsma! Uzbrukuma gars rosījās ikkatrā latvju karavīrā! .. Naktī no 3. uz 4. novembri uzbrukuma vadība mēģina virzīt pulkus uz priekšu, vienu daļu izceļot malā Majoros, lai no turienes aplenktu vācu okupēto Torņakalnu; bet krasts ir stipri aizsargāts, kādēļ nodomātais desants neizdodas un uzbrukums jāaptura pie dzelzceļa līnijas. Artilerijas atbalstīta armija ikkatru dienu dodas jaunās cīņās; bet labais spārns arvien vēl apdraudēts. Lai šo bīstamo stāvokli izbeigtu un lai kļūtu iespējama Torņakalna ielenkšana, jāieņem Lielupes tilts pie Bulduriem, dienvidrītos no Buļļiem.

6. novembrī ar ,,Dragona“ lielgabalu šāvieniem ievadītais uzbrukums tiltam neizdodas. Pulkvedis Berķis, pareizi apsvērdams, cik nepieciešama šīs operācijas izdošanās, liek priekšā aiziet ienaidniekam aizmugurē, izceļot desantu jūrā pret Buļļiem un forsējot tiltu.

Naktī no 6. uz 7. novembri mēģina šo operāciju izdarīt, bet pārāk stiprais vējš desantu padara neiespējamu. ,,Marne“, „Vayager“ un ,,Vortigern“, kam es biju uzdevis transportēt karaspēku un pabalstīt desantu, atgriežas noenkurošanās vietā ar velkoni un laivām, kurām vajadzēja karaspēku izcelt krastā.

Tomēr tilts tiek forsēts un uz rīta pusi laimīgi sekmējas. Karaspēks tiek pāri Lielupei un virzās uz Majoriem; armijas labais spārns ir atraisīts un Torņakalnam jākrīt, tiklīdz būs ieņemta vēl vācu rokās esošā Dzilna.

Nākošās dienās Torņakalna ielenkšanas loks savelkas arvien ciešāk, kuģu šāvieni ienaidniekam kļūst bīstamākí, jo šāvienu mērķi nav vairs tik tāli un tos viegli aizsniegt. Vēl viens spiediens un 11. novembrī Torņakalns ir latvju rokās. 11. novembris, kas Sabiedrotiem labi atmiņā, latvju tautai kļūst neaizmirstama diena, jo īstenībā tikai no 11. novembra sākas Latvijas neatkarība!

Latvju armija, flotes artilerijas pabalstīta, uz pēdām seko ienaidniekam. Lai mēs varētu armijai joprojām palīdzēt, mums bija pa Daugavu jāizbrauc līdz Rīgai. Vēl šodien atceros šo manevri, jo tas bija diezgan riskants, ievērojot mūsu kuģu vieglo būvi.

Jau kopš pirmā sala upe bija aizsalusi, ienaidnieka artileríjas apšaudītā joslā nekādas kuģu satiksmes nebija un ledus bija kļuvis tik biezs, ka es sāku mazliet bažīties. Tomēr pavēlēju braukt un es ar ,,Lestin“ devos pa priekšu. Torpēdlaivas smailais priekšgals ar pūlēm šķēla ledu, biedinoši nodrebēdams; bet man laimējās izturēt līdz galam un izlauzt ceļu citiem kuģiem, kas man sekoja. Pret Elizabetes ielu es ,,Lestin“ vedu pie krasta un man sekoja iznīcinātājs ,,Versatile“, kas piederēja angļu flotilijas komandieram Vinteram. Citiem kuģiem vajadzēja noenkuroties ledū un sagatavoties laist savu artileriju darbā, tiklīdz tas tiek pieprasīts. Es pats ar ,,Lestin“ gribēju braukt līdz Valdemāra ielai, lai, ienaidnieka pretuzbrukuma gadījumā, mana kuģa šāvieni varētu sniegt vēl tālāk, bet man pieteica ministru prezidenta Ulmaņa, ārlietu ministra Meierovica un pulkveža Baloža ierašanos. Patiesi, ar lielu prieku un lepnumu es uz sava kuģa sanēmu abus ministrus un armijas virspavēlnieku. Visu sirdis bija prieka pilnas; un atzinība, ko Latvijas pārstāvji apliecināja Francijai uz ,,Lestin“ tilta, mums bija labākais algojums par pūlēm, palīdzot mūsu latvju draugiem.

Iznīcinātājs Lestin

Torpēdlaiva Lestin

Šķiet, kuģi savu uzdevumu bija beiguši. Spriežot pēc vācu atkāpšanās gaitas varēja domāt, ka mūsu lielgabalu palīdzība vairs nebūs vajadzīga. Vāci, kuriem uz pēdām sekoja 2. un 3. latvju divīzija, tuvojās Liepājai, un naktī no 13. uz 14. novembri tai uzbrūk, bet bez sekmēm. Latvji ieņem Sloku, Kalnciemu un Klīvesmuižu; Stāvoklis kļūst ar katru dienu labāks, arī Liepāja ir atraisīta; vāci ar lielu steigu izvācas no Kurzemes, šoreiz tie vairs nemānās.

Ierodas Sabiedroto komisija, kuras priekšsēdētājs ir ģenerālis Niessels; komisijas uzdevums gādāt, lai vāci atgriežas savas valsts robežās. Komisija ieradusies īstā laikā un lielā mērā pagūst stiprināt latvju armiju, apliecinot Sabiedroto pastāvīgo vēlēšanos palīdzēt Latvijai. Divus savus kuģus – ,,L’Aisne“ un „Francis Garnier“ es sūtu uz Karaļaučiem, kur tie paliek ģenerāļa Niesseļa rīcībā.

Sabiedroto flote savu uzdevumu veikusi. Šī angļu un franču flotilijas kopdarbība ar latvju armiju manas darbības gaitā ir ļoti patīkams posms, kas man palicis mīļā atmiņā; un .ar žēlumu sirdī es atvadījos vispirms no mana drauga Kurtisa kuģa un vēlāk arī no citiem angļu kuģiem, kas bija veikuši jauku uzdevumu manā vadībā.

Straujā steigā nāk viens notikums pēc otra. Ģenerālis fon Eberhardts, kas tagad komandēja vācu pulkus Jelgavā, pieprasīja, lai netraucē viņa izvākšanos no Latvijas. Bet latvji, daudzkārt pārliecinājušies, cik var paļauties uz vācu solījumiem un priekšlikumiem, atbildēja ar Jelgavas ienemšanu 21. novembrī.

Kā jau parasts vācu armijā, atstājot Jelgavu, tā pašā pilsētā nodedzināja visus ievērojamākos pieminekļus.

Joprojām vajādama ienaidnieku, latvju armija 30. novembrī sasniedza Lietuvas robežu. Nu bija izdzīts no latvju zemes pēdējais vācietis.

Gan runāja, ka iespējams jauns vācu uzbrukums Liepājai caur Mēmeli; bet robežu apsardzības organizēšana kā Latvijā tā Lietuvā un ģenerāļa Niesseļa enerģiskā rīcība iznīcināja pēdējās vācu cerības vēl reizi mēģināt iebrukt Kurzemē.

Latvija bija pilnīgi glābta.

Mana līdzdalība šajās vēsturiskās cīņās palikusi atmiņā dzīvāk par visu, ko pieredzēju, būdams Baltijas jūrā. Nekad es nebeigšu .apbrīnot šo mazo, bet dzīves spēka un patriotisma ziņā tik lielo tautu, kas niknās un sīvās cīņās ieguva savu brīvību. Vēlāk šī tauta ar gudru gaišredzību ķērās pie valsts organizācijas darba, it kā ar kādu burvību no drupām atdzimdama, ar to brīnišķi pierādot, ko iespēj enerģija un saprātīga griba!..

Kas tādus darbus veikuši, tie cienīgi kalpojuši savai tēvijai. Tie dzīvo manā atmiņā, līdzi tiem, kas, pēc viņu piepildīšanās, aizgājuši pie goda laukā kritušiem varoņiem; manā atmiņā dzīvo arī tie laimīgākie, kas savām acīm redz savas dzimtenes augšanu spēkā un varenībā!

Es viņus visus paturu savā vissirsnīgākā piemiņā!

Es sveicinu latvju armijas lielisko virspavēlnieku ģenerāli Balodi, kas ar savu cēlo varonību un ar savu enerģiju ir par visiem vairāk darījis savas tēvzemes brīvības labā! Sūtu viņam savas sirsnīgākās simpatijas apliecinājumu un vēlu, lai ilgus gadus viņam vēl būtu lemts baudīt savas uzvaras augļus un redzēt savu valsti bagātu un varenu topot, ko var ar pilnu tiesību gaidīt no latvju tautas, kas tik centīga un tik cieši turas pie savas zemes.

Lai dzīvo Latvija!

Žana Žozefa Brissona piemiņas plāksne 11. novembra krastmalā

Žana Žozefa Brissona piemiņas plāksne 11. novembra krastmalā
Foto no Āra Jansona arhīva

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: